!!! Pieraksts pie speciālistiem / uz izmeklējumiem

Pieraksts uz Janvāri:

20. decembris – uz izmeklējumiem;

22. decembris – uz speciālistu konsultācijām;

BĒRNIEM LĪDZ 18 G.V. PIERAKSTS PIE ZOBĀRSTA
21.02.2018. no 08:00
Pierakstīties pa tālruni: 63427542 vai personīgi Zobārstniecības poliklīnikā K.Zāles laukumā 2.
!!! Onkoloģisko pacientu diagnostikas un aprūpes kārtība
Pacienti ar aizdomām par onkoloģiskām saslimšanām uz izmeklējumiem un speciālistu konsultācijām ar korekti noformētu ģimenes ārsta nosūtījumu (forma 027/u) var pieteikties Liepājas Reģionālās slimnīcas Konsultatīvās nodaļas reģistratūrā katru darba dienu no plkst.10 .00 līdz 15.00

Jaundzimušo aprūpes nodaļai 15 gadu jubileja

P6190098
Cilvēki ir mūsu lielākā vērtība. Ne aparatūra, ne miljoni nepalīdzēs, ja nebūs darbinieku, kas mācēs to darbu darīt un kam tā būs sirdslieta, pārliecināta ir Inese Medvecka

2010. gada martā apritēja 15 gadi, kopš jaundzimušo aprūpes uzlabošanai (15. 03. 1995.) Liepājas Reģionālajā slimnīcā (tolaik Centrālajā slimnīcā) tika izveidots Kurzemes perinatālās aprūpes centrs, kurš nodrošina gan konsultatīvo, gan ārstniecisko palīdzību augsta riska pacientiem. Laika gaitā centra nosaukums ir mainījies un tas iekļāvies slimnīcā kā Jaundzimušo patoloģijas un intensīvās terapijas nodaļa, taču iesāktais darbs turpinās. Par šīs nodaļas pirmsākumiem un tagadējo darbu aicinājām pastāstīt nodaļas vadītāju Inesi Medvecku.

 

Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas jaundzimušo perinatālā aprūpe bija viens no vājākajiem posmiem. Salīdzinot ar tuvējiem kaimiņiem, nerunājot nemaz par attīstītām valstīm, jaundzimušo mirstības rādītāji bija ļoti augsti, jo valstī nebija izveidota kārtība kā vajadzētu aprūpēt jaundzimušos. Deviņdesmito gadu vidū ar Šveices valdības finansiālo atbalstu tika izveidoti jaundzimušo aprūpes centri arī vairākos Latvijas reģionos. Par tā atrašanās vietu šķēpi tika lauzti gluži tāpat kā mēs to darām tagad par iespējamo apvienību veidošanu, jo pirmsākumos Liepāja nebūt nebija tā vieta, kur bija paredzēts veidot šo centu. Tas varēja būt gan Kuldīgā, gan Saldū. Bet veselais saprāts uzvarēja un šķiet, ka tajā reizē arī politiskās spēles netika spēlētas, bet tika vērtēts kur ir lielākais iedzīvotāju skaits, salīdzinoši lielākā dzemdību nodaļa, kur jau ir iestrādes iepriekšējos gados un kas šo darbu varētu veikt. Līdz ar to izvēlēta tika Liepājas slimnīca, kurā izveidoja sešas jaundzimušo reanimācijas vietas.

 

Veidojot šo centru mēs domājām - kas notiks ar bērniem tad, kad viņi būs saņēmuši intensīvo terapiju, ko darīsim tālāk. Vest tādus maziņus uz Rīgu būtu traumatiski bērnam, jo viņa veselības stāvoklis vēl ir nestabils un tas nav gatavs transportēšanai. Tad mēs iesniedzām savus priekšlikumus ministrijai, ka vēlamies veidot šo centru plašāku un, reorganizējot Bērnu slimnīcu, uz šejieni pārvietot jaundzimušo nodaļu. Mūsu ierosinājumi tika ņemti vērā un izveidota nodaļa, kurā kopumā tagad ir 20 gultas. Sešas no tām ir valsts apmaksātas reanimācijas un intensīvās terapijas gultas. Par pārējām 14 valsts apmaksā daļu no izdevumiem. Ja nepieciešama ilgstoša uzturēšanās nodaļā, tad tas jau ir izmantojot iekšējās rezerves.

 

Ar ko mūsu slimnīcas Perinatālās aprūpes centrs atšķiras no pārējiem reģionos izvietotajiem centriem?

 

Perinatālās aprūpes centri vēl ir Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, Jēkabpils un Valmieras slimnīcā. Taču mums ir atšķirīgs darbības modelis nekā citos reģionos. Jēkabpilī un Valmierā jaundzimušie uzturas tikai pirmās septiņas dienas. Pēc tam tie tiek pārvesti uz Rīgu. Mēs esam vienīgie, kuri pārved uz Rīgu tikai medicīnisku indikāciju dēļ – tā ir bērnu ķirurģija, bērnu kardioloģija, tās ir saslimšanas, kuru ārstēšanai nepieciešama kāda specifiska medicīniska iekārta. Vai arī ir kādas neskaidras situācijas, kad mēs lūdzam palīdzību. Gadā mēs ārstējam ap 350 bērnu un apmēram 8% no to skaita tiek nogādāti Rīgas ārstniecības iestādēs. Salīdzinoši mūsu kolēģi 80% - 90% bērnu nogādā Rīgā. Tā ir lielākā atšķirība no pārējiem centriem. Mēs tiekam paši galā un arī kolēģi mūs ir novērtējuši.

 

Gadījumi, kad jaundzimušie nonāk nodaļā parasti ir smagi?

 

Jā, nodaļā nonāk visi priekšlaicīgi dzimušie bērni, bērni ar dažādiem elpošanas traucējumiem, centrālās nervu sistēmas problēmām, smagas skābekļa nepietiekamības seku dēļ vai patoloģisku dzemdību rezultātā cietis jaundzimušais un citās situācijās. Protams, mums nāk arī bērniņi ar ģimenes ārsta nosūtījumu, kuriem ir problēmas ar ēšanu vai ar izteiktām alerģiskām problēmām. Nodaļā bērniņa veselības stāvoklis tiek stabilizēts un koriģēta tālākā ārstēšana. Taču mums ir daudz tādu bērnu, kuriem nepieciešama rehabilitācija un stāvoklis šajā jomā ir bēdīgs, jo tas ir atstāts tikai pašu vecāku ziņā – cik viņi aktīvi meklē rehabilitācijas iespējas, tik arī ir. Krīzes laikā tas varētu būt pieļaujams, bet ja mēs ilgstoši nedomājam par nākotni, tad faktiski arī mūsu darbam nav nekādas vērības, jo mēs nevaram tālāk cīnīties par bērnu, lai uzlabotu viņa dzīves kvalitāti.

 

Vai izveidojot perinatālās aprūpes centrus izdevās īstenot tos mērķus kā dēļ tie tika izveidoti?

 

Salīdzinoši ar 1995. gadu, jaundzimušo mirstība ir samazinājusies, bet situācija nav tik laba kā bija plānota, jo pēc šo centru izveides netika sperti tālākie soļi. Veidojot perinatāls aprūpes centrus, bija iecerēts vienā vietā veikt gan topošo māmiņu pirmsdzemdību un dzemdību aprūpi, gan arī jaundzimušo ārstēšanu. Bija paredzēts īstenot atbilstošu pirmsdzemdību programmu, kur bija plānota gan aparatūras iegāde, gan personāla apmācība. Taču valsts no tās atteicās. Mūsu kaimiņi igauņi un lietuvieši uzlika uzsvaru uz grūtnieces aprūpi un viņiem tā lieta aizgāja labāk. Viņi sistēmu sakārtoja, bet mēs praktiski nē. Kā nu katrs ir mācējis tā ir attīstījies, bet noteiktas virsvadības no valsts puses tā arī nav. Tā ir tikai asociāciju līmenī.

 

Vai šajos laikos ir pamats runāt par progresu?

 

Tā kā naudas ir tik cik ir, tad runāt par progresu šobrīd nav pamata, jo aparatūra nevar būt 1995. gadā nopirkta un kalpot mūžīgi. Tā sistemātiski ir jāatjauno. Labi, ka mēs varējām ar Liepājas domes atbalstu pirms dažiem gadiem tomēr vienu reanimācijas vietu pilnībā atjaunot, iegādājoties arī modernu aparatūru. Taču mēs nevaram izvērst milzīgas darbības un nevaram veikt arī tās lietas, kuras darījām kādreiz – organizējām zinātniskas konferences un veicām pētījumus. Ja iepriekš katru gadu bija viena nopietna zinātniska konference, uz kuru mēs aicinājām kolēģus no visas Latvijas, tad tagad ierobežoto resursu dēļ, mēs to fiziski vairs nevaram izdarīt. Taču neņemot to vērā, darbs nodaļā notiek un, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, mūsu darba apjomā nav ne milzīgi kritumi, ne kāpumi. Nav tā, ka mēs būtu kādu gadu daudz ārstējuši, bet kādu maz, visi rādītāji mums ir diezgan stabili.

 

Kā jūs raksturotu nodaļas kolektīvu?

 

Nodaļas kolektīvs – ideāls! Nekāda cita vārda nav, kā tikai ideāls. Cilvēki ir mūsu lielākā vērtība. Mēs varam daudz ko pieciest un arī pieciešam, jo zinām kā vārdā to darām. Ne aparatūra, ne miljoni nepalīdzēs, ja nebūs darbinieku, kas mācēs to darbu darīt un kam tā būs sirdslieta. Mums ir bijušas dažādas situācijas. Arī no tiem, kas te strādā ir aizgājuši ar domu, ka kaut kur citur būs labāk, bet nepaiet daži gadi un viņi nāk atpakaļ. Ir vairāki, kuri objektīvu iemeslu dēļ kaut kur citus aizbraukuši, citi no jauna atnākuši, bet teikt, ka mums būtu liela kadru mainība – tā nav. Tie ir īpaši cilvēki, to nevar izskaidrot, tā ir tāda iekšēja nepieciešamība šeit strādāt. Esmu pārliecināta, ka ne visi šeit var strādāt, kaut gan viņiem ir atbilstoša izglītība. Mūsu māsiņas spēj strādāt gan intensīvajā, gan otrajā etapā un tāpat arī ārsti. Līdz ar to mums visi var izdarīt visu. Mums nav ne vienu brīdi jādomā par to, kas notiks, ja, piemēram, es nebūšu vai kāds cits te nebūs, jo katrs var tajā vietā nākt un strādāt, bet tā ir īpaša vieta. Mūsu darbinieki varētu strādāt arī citās nodaļās, jo rutīnas iemaņas – ātri, veikli, saprātīgi darboties – tās, protams, līdzētu strādājot arī citviet, bet vai no kādas citas nodaļas varētu strādāt šeit, tas ir apšaubāmi.

 

Jūsu nodaļā ir izteikts kolektīvisms, to var manīt.

 

Mēs paši to esam veidojuši. Ja mēs nevarētu nolasīt vēlēšanos no acīm, jo situācijas brīžam ir tik ātras un dramatiskas, ka nav pat laika vārdiski to izstāstīt, tad arī darbu kā nākas mēs nevarētu padarīt. Tam otrajam ir jājūt un jāsaprot, ko es gribu tajā brīdi vai ko man padot, bet tas nāk tikai ar gadiem. Brīžiem ir tā, ka māsiņa tik veikli strādā, ka pat ārsts nespēj tikt līdzi, viss jau ir izdarīts pirms paspēts pateikt. Tā ir ļoti liela drošības sajūta. Tā ir zelta vērtība un skumjākais ir tas, ka es pat nezinu, kāda ir motivācija, kas liek tā darboties. Ko tagad vispār varētu saukt par motivāciju? Visās smukajās grāmatiņās par personāla vadību nav rakstīts kā tādā situācijā, kāda patlaban valda medicīnā, varētu vēl kolektīvu motivēt darbam. Taču kolektīvs joprojām ir darbam motivēts - tas darbojas un nekurn, neizrāda savas emocijas uz āru, bet normāli strādā. Protams, ir dienas, kad noskaņojums ir labāks vai sliktāks, jo cilvēki ir tikai cilvēki, bet kopumā tiešām jābrīnās, kas viņus motivē. Ne tā ir alga, ne kādi citi bonusi. Atliek vien kolektīvs - mēs paši viens otram palīdzam. Protams, arī prieks un gandarījums par katru izārstēto pacientu. Kad tu redzi, ka viss ir labi, bet zini cik situācija bija dramatiska. Kopš mēs darbojamies arī ambulatori, mums jau ir liela daļa bērnu, kurus mēs redzam kā tie izaug. Varam redzēt sava darba augļus un, protams, tas ir patīkami. Mēs gadu gadiem vēl atceramies kādas situācijas ir bijušas. Var teikt, ka tās ir arī atmiņas, kas mūs vieno.

 

Ko jūs šajā jubilejas reizē gribētu novēlēt kolektīvam?

 

Kolektīvam gribu novēlēt - saules mūžu! Un vēl - lai visiem gudriem prātiem pietiktu prāta neiznīcināt, to kas ir izveidots un kas vēl darbojas.

 

 

 

 

Indra Grase

slimnīcas sabiedrisko attiecību vadītāja

linija4

linija2

Foto galerijas

13/11/2014

Valsts prezidents Andris Bērziņš sveic trīnīšu vecākus

29/04/2014

Slimnīca dāvinājumā saņem jaundzimušo inkubatoru

linija3

Video galerijas

02/03/2013

Liepājas koris plāno palīdzēt slimnīcai

28/11/2012

Grib aizliegt glābējsilītes, mediķi - pret