!!! Pieraksts pie speciālistiem / uz izmeklējumiem

Pieraksts uz Janvāri:

20. decembris – uz izmeklējumiem;

22. decembris – uz speciālistu konsultācijām;

BĒRNIEM LĪDZ 18 G.V. PIERAKSTS PIE ZOBĀRSTA
21.02.2018. no 08:00
Pierakstīties pa tālruni: 63427542 vai personīgi Zobārstniecības poliklīnikā K.Zāles laukumā 2.
!!! Onkoloģisko pacientu diagnostikas un aprūpes kārtība
Pacienti ar aizdomām par onkoloģiskām saslimšanām uz izmeklējumiem un speciālistu konsultācijām ar korekti noformētu ģimenes ārsta nosūtījumu (forma 027/u) var pieteikties Liepājas Reģionālās slimnīcas Konsultatīvās nodaļas reģistratūrā katru darba dienu no plkst.10 .00 līdz 15.00

Liepājā ir viss nepieciešamais kvalitatīvai jaundzimušo aprūpei

Kopumā nodaļa var uzņemt 16 mazuļus: sešas vietas paredzētas jaundzimušo reanimācijai un intensīvajai terapijai un desmit vietas – tālākam ārstēšanas procesam.
Kopumā nodaļa var uzņemt 16 mazuļus: sešas vietas paredzētas jaundzimušo reanimācijai un intensīvajai terapijai un desmit vietas – tālākam ārstēšanas procesam.

Jaundzimušo bērnu aprūpe ir ļoti īpaša un specifiska, jo katrs sīkums var mainīt bērniņa dzīvi. Nereti rokrokā ir jāiet medicīniskajai palīdzībai ar ārsta intuīciju. Liepājas Reģionālās slimnīcas Jaundzimušo patoloģijas un intensīvās terapijas nodaļas vadītāja INESE MEDVECKA ar jaundzimušajiem strādā jau 30 gadus.

 

Ar viņu runājam gan par medicīniskajām iespējām, kas gadu gaitā mainījušās, glābjot mazo bērniņu veselību un pat dzīvību, gan par pašreizējām iespējām Liepājas Reģionālajā slimnīcā pēc tam, kad tur veikta rekonstrukcija un nodaļa ieguvusi jaunas un mūsdienīgas mājas.

 

Ārstiem parasti intervijās jautā par iemesliem, kas lika izvēlēties šo profesiju.

 

Es to zināju jau piecu sešu gadu vecumā, taču nekāda iemesla vai izskaidrojuma šai izvēlei man nav – es nezinu, kāpēc tā izdomāju! Taču vēlāk, kad vidusskolas laikā strādāju Bērnu slimnīcā par sanitāri, apzināti izvēlējos bērnu ārsta specialitāti.

 

Jūs esat liepājniece, kas atgriezās strādāt savā dzimtajā pilsētā.

 

Jā, lai gan man bija iespēja palikt un strādāt Rīgā, dzīve tā veidojās: mīlestība, laulība, studiju laikā piedzima dēls, un mēs izlēmām pēc valsts sadales strādāt Liepājā. Tajos laikos pēc pastāvošās sadales katru gadu uz Liepāju nosūtīja darbā daudz jauno ārstu, arī pediatrus. Piemēram, togad, kad es atnācu, mūs uz Liepāju nosūtīja teju desmit pediatrus! Ja nemaldos, mēs no tā izlaiduma esam palikuši četri: es, mūsu slimnīcas Bērnu nodaļas vadītāja Guna Heidemane, mana kolēģe Inese Dobele un Anita Liepa, kas tagad ir ģimenes ārste.

 

Karjera Liepājā ir bijusi veiksmīga.

 

Jā, es nevaru sūdzēties (smejas)! Es sāku strādāt tajā pašā nodaļā, kur iepriekš biju sanitāre. Sākums nepavisam nebija viegls. Tolaik nebija tā kā tagad, kad ir rezidentūra – mēs bijām beiguši augstskolu, diploms bija un, lūdzu, strādājiet! Neviens blakus nestāvēja un nepamācīja. Tolaik arī nebija interneta, kur paskatīties, ja kaut ko nezini – viss bija jāpatur galvā. Kaut vai tas, kā rēķina zāļu devas bērniem: uz bērna svara kilogramiem vai gadiem? Tas viss bija jāzina no galvas. Vispār tas bija traks laiks.

Tā laika Liepājas ārsti un arī vecāki atceras stafilokoka uzliesmojumu. Tieši tad es sāku strādāt. Mana karjera jau pēc gada ievirzījās pavisam citā gultnē: kad biju devusies pirmajā atvaļinājumā, man piezvanīja slimnīcas galvenais ārsts Gunārs Jaunzems un piedāvāja, vai negribu savu turpmāko dzīvi saistīt ar neonatoloģiju – jaundzimušo aprūpi – un strādāt Dzemdību namā. Es apsolīju padomāt un visu atvaļinājumu pavadīju, lasot manā īpašumā esošās divas neonatoloģijas grāmatas. Pēc atvaļinājuma pateicu: jā, mēģināšu! Zīmīgi, ka vēl studiju gados kāda ārste man teica: jums jākļūst par neonatoloģi! Es atbildēju: nemūžam! Man šķita, ka no tik maziem bērniem neko nevar saprast.

 

Nepietika ar to, ka, tikai gadu pastrādājusi, nonācāt pavisam jaunā sfērā, bet jūs ielika arī par nodaļas vadītāju.

 

Sākumposmā vecajā Dzemdību namā mēs strādājām kopā ar kolēģi Vinetu Kalnu. Vēlāk pievienojās trešā neonatoloģe. Ar stafilokoka epidēmijas apkarošanu neklājās viegli līdz brīdim, kad 1986. gadā uzcēla jauno slimnīcu, kur nonācām pilnīgi jaunā vidē. Jaunajā dzemdību nodaļā vairs nebija lielo palātu, kur bērni pa divdesmit gulēja cits citam blakus. Bērni pēc dzemdībām jau no paša sākuma bija kopā ar mammām. No sterilitātes un infekciju ierobežošanas viedokļa tas bija ļoti, ļoti labi.

 

Vēl pēc aptuveni desmit gadiem slimnīcā atvēra speciālu Kurzemes Perinatālās aprūpes nodaļu, kas atkal bija liels solis uz priekšu jaundzimušo aprūpē.

 

Iniciatīva šādu nodaļu atvēršanai Latvijā pieder ārstam neonatologam Mārcim Cīrulim, kas strādāja Rīgas Dzemdību namā un tur jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados bija izveidojis pirmo Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļu. Šveice bija gatava finansēt Perinatālās aprūpes nodaļu izveidošanu, apmaksājot aparatūras iegādi un personāla apmācību, izveidojot centrus gan Rīgā, gan reģionos. Tobrīd Liepāja šajā projektā nemaz nebija ietverta – centru bija paredzēts izvietot Saldū vai Kuldīgā, tuvāk Rīgai. Tomēr iedzīvotāju un dzemdību skaita ziņā Liepājas izvēle izrādījās optimālāka.

 

Kādas ir to bērniņu veselības problēmas, kas nonāk jūsu un jūsu kolēģu aprūpē?

 

Gadījumu ir daudz, un ir reizes, kad nodaļa ir pilna. Tie ir gandrīz visi priekšlaikus dzimušie bērni, kas nākuši pasaulē Liepājā un arī citās Kurzemes dzemdību palīdzības iestādēs. Tie ir mazuļi ar elpošanas problēmām, ar sirdsdarbības traucējumiem, pēc traumatiskām dzemdībām, arī ar dažādām infekcijām un citām patoloģijām.

 

Tā ir taisnība, ka ar katru gadu problemātisko bērnu ir aizvien vairāk un vairāk?

 

Nevar teikt, ka viņu ir vairāk, bet viņi ir savādāki. Joprojām pēc 30 darba gadiem man ir gadījumi, kad es atkal un atkal saku: to es redzu pirmo reizi! Situācijas kļūst sarežģītākas un komplicētākas. Vienlaikus ir pilnveidojušās izmeklēšanas un diagnostikas iespējas.

 

Jums ir kāds skaidrojums, kāpēc tā? Varbūt tā ir ekoloģiskā situācija, varbūt nekvalitatīva pārtika?

 

Ir milzum daudz ietekmējošu faktoru. Es gribētu teikt, ka nereti jaunās māmiņas ir slimākas nekā pirms gadiem. Varbūt arī drosmīgākas, jo laist bērniņu pasaulē izvēlas sievietes, kas pašas ir smagi slimas un agrāk noteikti nebūtu laidušas pasaulē bērnu. Piemēram, sieviete ar smagu sirdskaiti vai nieru patoloģiju. Turklāt nereti šīs sievietes veselības dēļ pašas nevar par mazuli parūpēties.

 

Jūsu nodaļa bija viena no pirmajām, kas pēc slimnīcas rekonstrukcijas pārcēlās uz jaunajām, speciāli šīs nodaļas vajadzībām piemērotajām telpām. Kad tas bija noticis, jūs jau pēc divām nedēļām teicāt: es vairs nespēju iedomāties, kā strādājām vecajā nodaļā! Šīs pārmaiņas patiešām ir tik lielas?

 

Tā patiešām ir, un mums tagad šķiet, ka nekad neesam strādājuši vecajā nodaļā, tā esam pieraduši pie jaunajiem apstākļiem. Te mums ir pilnīgi viss, kas ir vajadzīgs, lai sniegtu neatliekamo palīdzību. Kopumā mēs varam uzņemt 16 mazuļus: sešas vietas paredzētas jaundzimušo reanimācijai un intensīvajai terapijai un desmit vietas – tālākam ārstēšanas procesam. Mums ir astoņas palātas: divas divvietīgas un pārējās vienvietīgas. Ir atsevišķa ēdamtelpa māmiņām, ir atpūtas telpas arī personālam. Mēs esam nodrošināti ar mūsdienīgām telpām un modernu aparatūru, tāpēc ļoti plašu palīdzību sniedzam paši un tikai ļoti specifiskos gadījumos, ja nepieciešama kardioloģiskā, ķirurģiskā, ģenētiskā u.tml. palīdzība, transportējam mazo pacientu uz Rīgu.

 

Jaunizveidotās nodaļas veiksmīgu funkcionēšanu lielā mērā nodrošināja sadarbība gan ar slimnīcas vadību, gan ar būvniekiem, kuri bija atsaucīgi un respektēja personāla ieteikumus nodaļas plānošanas un tapšanas procesā, lai rezultāts būtu vislabākais. Un tāds, manuprāt, tas arī ir!

 

– Speciālistu nodaļā arī pietiek?

 

Tas gan ir smags jautājums, un es brīnos, kāpēc jaunie speciālisti nevēlas nākt uz Liepāju. Es neatceros, kad pie mums būtu atnācis jauns kolēģis, lai gan esam mēģinājuši rezidentus atvilināt. Neviens pat nav atbraucis, paskatījies un pamēģinājis, kā būtu dzīvot un strādāt Liepājā. Bet, manuprāt, dzīve šeit ir ļoti laba: ir bērnudārzi un skolas, pašvaldībai ir jauno speciālistu dzīvokļu atbalsta programma, ir kultūras un atpūtas iespējas un ir darbs slimnīcā – nāciet un strādājiet!

 

Kāds ir pats mazākais bērniņš, kam esat palīdzējuši izdzīvot un izārstēties?

 

Mums ir labi rezultāti, sākot no 25–26 grūtniecības nedēļām. Svars tādam bērniņam ir nepilni 700 grami. Mēs viņus sekmīgi ārstējam, un vēlāk viņiem ir labi attīstības rādītāji. Ar mazākiem bērniņiem ir problemātiski, bet tā ir ne tikai mums – tā ir visos centros Latvijā un ārzemēs. Ja arī izdodas šādu mazuli glābt, liela daļa no viņiem vienalga dzīvo ar paliekošām veselības problēmām. Ar grūtībām uzturētā dzīvība izvirza jaunas rūpes, lai tas cilvēciņš būtu spējīgs arī kvalitatīvi dzīvot.

 

Viegls gan šis darbs nav.

 

Nepavisam! Zināmā mērā to var salīdzināt ar dzemdību procesu: kad viss ir garām, tad sāpes ātri aizmirstas. Taču tad, kad tas notiek, tad ir ļoti grūti. Tieši mammām ir grūti, jo daudzām ar saviem mazuļiem te jāpavada ilgs laiks, pat vairāki mēneši. Mēs, mediķi, no pieredzes zinām, kad būs pirmais lūzuma punkts un kad nākamais, un attiecīgi mēģinām viņām palīdzēt. Vienīgais, kā mums nodaļā trūkst, ir psihologs, kas līdzīgi kā ārpus medicīniskās kompetences sociālās problēmas risinošs slimnīcā strādājošais sociālais darbinieks varētu profesionāli palīdzēt gan māmiņām, gan personālam. Piemēram, vieglāk ir tām mammām, kas naktīs brauc mājās un ir atpūtušās, bet ir tādas, kas to nevēlas. Tām, kas dzīvo slimnīcā kopā ar bērniem, bieži vien pietrūkst mājinieku atbalsta, tām, kas atbraukušas no citām Kurzemes pilsētām, tuvinieki pavisam reti var atbraukt un apciemot – viņām patiešām ir grūti. Tad mēs mammas cenšamies visādi izklaidēt. Piemēram, iesakām, lai uz pāris stundiņām aizbrauc un pastaigā pa pilsētu. Cita piekrīt, cita nav gatava ne soli atkāpties no sava bērniņa. Piemēram, nesen aizgāja mājās mamma, kas tik ļoti bija pieķērusies mediķiem, ka baidījās doties prom. Ir visādi gadījumi. Arī mēs paši, mediķi, lai gan ārēji esam mierīgi, jo mums tādiem ir jābūt, iekšēji stresu jūtam, un tas dara savu kaitējumu mūsu veselībai.

 

Ir kaut kas, ko jūs gribētu pateikt mammām un kas varētu samazināt patoloģiju iespējamību jaundzimušajiem?

 

Man ir žēl to jauno meiteņu, kuras savu veselību tērējušas, pirms kļuvušas par māmiņām. Es teikšu tā: par ātru sākušas dzīvot pieauguša cilvēka dzīvi ar visām no tā izrietošajām sekām. Ar to es domāju gan alkohola lietošanu, gan smēķēšanu, gan biežu partneru maiņu un daudz ko citu. Vēl viena liela problēma ir pieaugošais jauno sieviešu zemais izglītības līmenis – lielai daļai pirmdzemdētāju nav pabeigta pat pamatizglītība. Ja reiz nav pamatzināšanu, tad ko viņas varēs dot un kā palīdzēs saviem bērniem? Lūk, tas ir bēdīgi! Taču tās ģimenes, kuras atbildīgi izturas pret veselību un uzņemas rūpes par tālāko bērnu izaugsmi, vieš cerību, ka, pieaugot dzemdību skaitam, nodrošinās jaunās paaudzes dzīves kvalitāti.

 

 

 

Pārpublicējums no laikraksta „Tauta un veselība” pielikuma „Kurzemes veselības avīze”

linija4

linija2

Foto galerijas

13/11/2014

Valsts prezidents Andris Bērziņš sveic trīnīšu vecākus

29/04/2014

Slimnīca dāvinājumā saņem jaundzimušo inkubatoru

linija3

Video galerijas

02/03/2013

Liepājas koris plāno palīdzēt slimnīcai

28/11/2012

Grib aizliegt glābējsilītes, mediķi - pret