!!! Pieraksts pie speciālistiem / uz izmeklējumiem

Pieraksts uz Augustu:

26. jūlijs – uz izmeklējumiem;

28. jūlijs – uz speciālistu konsultācijām;

PIERAKSTS PIE BĒRNU ZOBĀRSTA
31.10.2017. no 12:00
Pierakstīties pa tālruni: 63427542 vai personīgi Zobārstniecības poliklīnikā K.Zāles laukumā 2.
!!! Onkoloģisko pacientu diagnostikas un aprūpes kārtība
Pacienti ar aizdomām par onkoloģiskām saslimšanām uz izmeklējumiem un speciālistu konsultācijām ar korekti noformētu ģimenes ārsta nosūtījumu (forma 027/u) var pieteikties Liepājas Reģionālās slimnīcas Konsultatīvās nodaļas reģistratūrā katru darba dienu no plkst.10 .00 līdz 15.00

Jautājam speciālistam: Kāpēc ciest sāpes, ja tās var ārstēt!

Dace Strazda: „Mēs visi gribam būt veseli un laimīgi! Šajā komplektā sāpes neietilpst, tāpēc tās nevis jācieš, bet jāārstē.”
Dace Strazda: „Mēs visi gribam būt veseli un laimīgi! Šajā komplektā sāpes neietilpst, tāpēc tās nevis jācieš, bet jāārstē.”

Vienalga vai sāpes pārsteigušas pēkšņi, vai moka jau ilgāku laiku, tās nopietni spēj pabojāt cilvēkam dzīvi, tāpēc vienīgais un pareizākais ceļš ir no tām atbrīvoties.

Kā sāpes izvērtēt un ārstēt, stāsta Liepājas Reģionālās slimnīcas neiroloģe un algoloģe Dace Strazda.

 

– Par kādām sāpēm cilvēki sūdzas visbiežāk?

 

Gan vadoties no manas pieredzes, gan arī pēc agrāk veiktiem pētījumiem, pirmajā vietā pašlaik ir muguras sāpes. Tām seko galvassāpes. Tad nāk citu lokalizāciju sāpes.

 

– Sāpes biežāk ir akūtas vai jau hroniskas?

 

Es strādāju gan stacionārā, gan ambulatorajā pieņemšanā. Slimnīcā visbiežāk nonāk cilvēki ar akūtām sāpēm, kamēr ambulatori palīdzību meklē cilvēki, kurus sāpes moka jau ilgstošākā laika posmā.

 

– Sāpju slieksnis cilvēkiem ir atšķirīgs, un daudzi ir gatavi ciest sāpes ilgi jo ilgi, kamēr būs cilvēki, kas jau pēc pirmajiem sāpju signāliem meklēs ārsta palīdzību. Kāds ir jūsu ieteikums – kurš ir zelta vidusceļš?

 

Ja sākas sāpes, tas nozīmē, ka organismā norisinās kāds patoloģisks process. Jautājums ir par to, kā cilvēks to uztver. Ir cilvēki ar ļoti zemu sāpju slieksni, kas ilgi negaidīs un meklēs palīdzību. Bieži vien viņi ir ļoti emocionāli un uz sevi vērsti, dažkārt pat īsti neprot izskaidrot, kas viņiem kaiš. Un ir cilvēki, kas sāpes uztvers kā varbūt kaut ko traucējošu, taču ne tik ļoti, lai dotos pie ārsta. Starp citu, palīdzības nemeklēšanas iemesls mūsdienās nereti ir lielā darba slodze, kam papildus vēl ir neskaitāmie pienākumi mājās un ģimenē, kuru dēļ cilvēks nespēj izbrīvēt laiku, lai aizietu pie ārsta. Tomēr es ieteiktu laiku atrast un pirmām kārtām aiziet pie sava ģimenes ārsta, kuram jābūt kā draugam, kas uzklausīs un pateiks, kur meklēt palīdzību.

 

– Kāpēc ir tik svarīgi sāpes ārstēt?

 

Pirmkārt, ja cilvēks nevēršas pie ārsta, tad nav iespējams noskaidrot sāpju cēloni, jo sāpes nerodas tāpat vien – tām vienmēr ir kāds cēlonis. Ja mēs nezinām cēloni, mēs nevaram to izārstēt, un sāpes turpinās. Turpina attīstīties arī patoloģiskais process. Tas var aiziet tik tālu, ka vajadzīga ļoti nopietna un ilgstoša ārstēšanās. Otrkārt, neārstētas sāpes iespaido gan cilvēka personību, gan ietekmē šī cilvēka tuvinieku dzīvi. To, ka cilvēkam kaut kas sāp, nav iespējams noslēpt, jo izmainās viņa uzvedība, garastāvoklis: cilvēks kļūst īgns, nīgrs, dusmīgs un pat depresīvs. Varbūt tuvinieki grib palīdzēt, bet viņi nezina, kā. Tāpēc ir svarīgi sāpes ārstēt, jo lielākoties taču mēs visi vēlamies būt veseli, priecīgi un laimīgi!

 

– Ar ko atšķiras akūtas sāpes no hroniskām?

 

Mums, ārstiem, ir vesela sāpju raksturojuma skala, kas to nosaka. Es minēšu tikai būtiskākās atšķirības. Pirmkārt, atšķirīgs ir laika posms, cik ilgi cilvēks sāpes cieš. Ja akūtas skaitās sāpes, kas ilgst līdz divām nedēļām, tad tādas, ko cilvēks jūt jau trīs un vairāk mēnešus, ir klasificējamas kā hroniskas. Otrkārt, atšķirība ir simptomos: akūtu sāpju gadījumos to lokalizācija būs izteikti nosakāma, kamēr hroniskos gadījumos sāpes var būt izstarotas uz apkārtējiem orgāniem. Treškārt, tās atšķir pacienta izturēšanās – ja pie akūtām sāpēm ir raksturīgs nemiers un bažas par savu veselību, tad ilgstošas sāpes nes līdzi tādas emocijas kā dusmas, pat naidīgumu un arī depresiju. Papildus šiem ir vēl citi raksturlielumi, kas abus sāpju veidus atšķir vienu no otra. Lai arī akūtas skaitās sāpes, kas ilgst līdz divām nedēļām, es tomēr domāju, ka nevajadzētu tik ilgi gaidīt, bet meklēt palīdzību. Agrāk vai vēlāk neārstētas akūtas sāpes kļūs hroniskas.

 

– Ja sāpes ir kļuvušas hroniskas, kā tās var ārstēt?

 

Tas ir komplekss pasākums, kurā ietilpst gan medikamentozā ārstēšana (ieskaitot blokāžu terapiju), gan fizikālā terapija un rehabilitācija, gan dažkārt arī psihoterapeitiskā palīdzība. Ir gadījumi, kad nepieciešama ķirurģiskā palīdzība.

 

– Runājot par medikamentiem, ir divas dažādas pacientu grupas: vieni medikamentu blakusparādību dēļ izvairās no jebkuru zāļu lietošanas, savukārt otri medikamentus, tostarp arī pretsāpju zāles, lieto nekontrolēti. Vispirms, kā pārliecināt tos, kas izvairās no medikamentu lietošanas, ka zāles tomēr ir vajadzīgas, lai mazinātu sāpes, palīdzētu atveseļoties un līdz ar to uzlabotu viņu dzīves kvalitāti?

 

Man gan jāatzīst, ka šādu pacientu nav daudz. Lielākoties viņi ir noraidoši gadījumos, ja cilvēki paši uz savu galvu jau ir lietojuši kādus medikamentus, bet tie nav palīdzējuši. Tad var rasties pārliecība, ka zāles nepalīdzēs. Pacientam ir jāizskaidro, ka pareizos medikamentus, kas dos efektu, vislabāk pratīs izvēlēties ārsts. Tāpat viņiem jāatgādina, ka zāles ir jālieto kursa veidā, nevis tikai tad, kad kaut kas iesāpas. Saņemot saprotamu skaidrojumu, cilvēks gandrīz vienmēr uzticas, un mēs varam sākt ārstēšanos.

 

– Kā ir ar tiem, kas gatavi lietot zāles nekontrolēti? Kā viņus pārliecināt, ka visefektīvāko medikamentu, kas ir vispiemērotākais viņa veselības stāvokļa uzlabošanai, var izvēlēties ārsts, nevis viņš pats?

 

Es gribētu sākt ar nelielu atkāpi. Reizēm cilvēks patiešām jūt, kas viņam ir vajadzīgs un kas ne. Dažkārt nemaz nav tik slikti, ja pēc apzinīgas medikamentu lietošanas noteiktu laiku cilvēks «palaiž grožus» mazliet vaļīgāk un zāles iedzer brīvākā režīmā. Piemēram, nevis vairs trīs reizes dienā, bet vienu. Atgriežoties pie jautājuma par nekontrolētu zāļu lietošanu un efektīvāko medikamentu izvēli, vēlos atkal uzsvērt izskaidrošanas nozīmi. Cilvēkam ir jāstāsta, cik svarīgi ir lietot medikamentus mērķtiecīgi – tieši tos, kas ir vispiemērotākie konkrēto sāpju ārstēšanai, nevis visus pretsāpju medikamentus pēc kārtas. Šāda rīcība bieži vien nesniegs gaidīto efektu, turklāt var rasties dažādas nevēlamas blakus parādības.

 

– Tas nozīmē, ka pretsāpju medikamenti ir atšķirīgi?

 

Jā, noteikti! Nesteroīdie pretiekaisuma medikamenti ir pazīstami jau diezgan sen. To galvenās farmakoloģiskās īpašības ir pretsāpju, pretdrudža un pretiekaisuma darbība. Šo līdzekļu pamatā ir spēja kavēt prostaglandīnu sintēzi un arī enzīma ciklooksigenāzes darbību. Prostaglandīni ir īpašas bioloģiski aktīvas vielas, kas veicina sāpju, drudža un iekaisuma rašanos. Ir atklāti vismaz divi ciklooksigenāzes izoenzīmi. Pirmais ciklooksigenāzes izoenzīms rūpējas par normālu gļotādu stāvokli, trombocītu funkciju, nieru asinsriti. Otrais nodrošina iekaisuma veidošanos. Kavējot abus šos izoenzīmus, medikaments ne tikai samazina iekaisumu, bet rada arī traucējumus gremošanas traktā (bojā gļotādu) un nieru darbībā. Tādēļ labāki ir tā saucamie selektīvie nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, kas spēj selektīvi kavēt otrā tipa ciklooksigenāzi, tātad maz ietekmējot gremošanas traktu un nieru darbību. Piemēram, aspirīns ir visplašāk lietotais neselektīvais pretiekaisuma medikaments. Šim preparātam ir maz izteikta abus ciklooksigenāzes izoenzīmus kavējoša darbība, un tam ir spēja izraisīt asiņošanu kuņģa zarnu traktā. Tomēr arī selektīvie nesteroīdie pretiekaisuma medikamenti ne vienmēr ir bez vainas. Ziņojumos ir minēts, ka tie var izraisīt trombemboliskas komplikācijas. Tādēļ vien medikamentu izvēli katrā konkrētā gadījumā vajadzētu uzticēt ārstam!

 

– Daudz cilvēku izvairās no nesteroīdo pretiekaisuma medikamentu lietošanas tādēļ, ka tiem var būt blakusparādības. Kuras no tām ir visizplatītākās?

 

Noteikti kuņģa zarnu trakta asiņošana. Taču tas pārsvarā notiek gadījumos, ja kuņģa-zarnu traktā jau ir kāds iekaisums. Tāpēc, izrakstot nesteroīdos pretiekaisuma medikamentus, speciālisti pacientiem ar šādām problēmām, līdztekus izraksta arī kuņģa zarnu trakta aizsardzībai nepieciešamos līdzekļus. Retākas šo nesteroīdo pretiekaisuma medikamentu blaknes var būt arī sirds asinsvadu, nieru vai aknu problēmas.

 

– Vēl cilvēkiem bažas rada jautājums: vai no nesteroīdajiem pretiekaisuma medikamentiem neizveidosies pieradums, ja tie ir jālieto ilgstoši?

 

Nē, par to nu gan nav vērts uztraukties – šāds pieradums neveidojas! Arī tad, ja cilvēks šos medikamentus izvēlas lietot ilgstoši, jo tas ir vienīgais veids, kā tikt galā ar sāpēm.

 

– Kāds ir sāpju ārstēšanas mērķis?

 

Mazināt tās un nekaitēt slimniekam! Nekaitēt slimniekam – tas vispār ir jebkuras ārstēšanas galvenais mērķis! Mērķis ir arī atrast sāpju cēloni un to novērst. Ja mums tas veiksmīgi izdodas, tad arī sāpju vairs nav.

 

– Ar ko riskē pacienti, kuri tomēr nevēršas pie ārsta, bet rosīgi nodarbojas ar pašārstēšanos un pēc sava prāta un saprašanas aptiekā izvēlas pretsāpju līdzekļus, ko var nopirkt bez receptes?

 

Kā jau es minēju, pirmkārt, ar dažādām blakus parādībām. Otrkārt, ar to, ka nepareizi izvēlēti šie medikamenti nepalīdzēs. Bieži vien tādā gadījumā cilvēks nevainos savu nezināšanu, bet gan teiks, ka zāles ir sliktas. Manuprāt, ārsti, īpaši ģimenes ārsts, mūsdienās nav grūti pieejami, aizejiet un pastāstiet par savām sāpēm! Nevajag ciest un mocīties. Tajā pašā laikā atsevišķās reizēs, kad pēkšņi rodas konkrētas lokalizācijas sāpes, piemēram, sāp mugura pēc kartupeļu talkas, varbūt nekas slikts nenotiks, ja pacients iedzers bez receptes nopērkamos pretsāpju medikamentus. Protams, ja sāpes dažu dienu laikā nepāriet, ir nepieciešama ārsta palīdzība.

 

– Pie kura speciālista meklēt palīdzību vispirms: ģimenes ārsta, neirologa, algologa?

 

Vispirms, kā jau teicu, noteikti jāaiziet pie ģimenes ārsta. Bieži vien ģimenes ārsts sniedz primāro palīdzību, bet pie speciālista norīko tad, ja vajadzīga padziļinātāka un specifiskāka palīdzība.

 

– Cik liela nozīme, jūsuprāt, ir pacienta līdzestībai sāpju ārstēšanā?

 

Liela! Ļoti liela! Līdzestība sākas ar to, ka pacientam ir jāuzticas ārstam. Ja nebūs savstarpējas uzticēšanās, ja pacients par nozīmēto terapiju domās, ka vienalga jau nepalīdzēs, tad no ārstēšanās lielas jēgas nebūs. Tāpēc ir jāuzticas! Ārstēšanās process – tā ir sadarbība starp ārstu un pacientu. Otra svarīga līdzestības nianse ir ārsta nozīmētās terapijas ievērošana. Tas nozīmē apzinīgi lietot medikamentus, ievērot noteikto režīmu un nekaitēt savai veselībai – nedarīt neko tādu, kas stāvokli varētu vēl vairāk sarežģīt. Mēs visi gribam būt veseli, priecīgi un laimīgi. Ja cilvēkam nekas nesāp, tas jau ir liels solis šajā virzienā.

 

 

 

Pārpublicējums no laikraksta „Tauta un veselība”

tematiskā pielikuma „Kurzemes veselības avīze”

linija4

linija2

Foto galerijas

09/10/2015

Neiroloģijas nodaļa fotogrāfijās

 

linija3

Video galerijas