!!! Pieraksts pie speciālistiem / uz izmeklējumiem

Pieraksts uz Maiju:

25. aprīlis – uz izmeklējumiem;

27. aprīlis – uz speciālistu konsultācijām;

!!! Onkoloģisko pacientu diagnostikas un aprūpes kārtība
Pacienti ar aizdomām par onkoloģiskām saslimšanām uz izmeklējumiem un speciālistu konsultācijām ar korekti noformētu ģimenes ārsta nosūtījumu (forma 027/u) var pieteikties Liepājas Reģionālās slimnīcas Konsultatīvās nodaļas reģistratūrā katru darba dienu no plkst.10 .00 līdz 15.00

Marija Kraule: Liepājā ir ērta dzīve un daudz darba

Bērnu ķirurģe Marija Kraule ar lielu entuziasmu ķērusies pie darba Liepājas Reģionālajā slimnīcā.
Bērnu ķirurģe Marija Kraule ar lielu entuziasmu ķērusies pie darba Liepājas Reģionālajā slimnīcā.

Liepājnieki ir patiešām priecīgi, ka Liepājas reģionālajā slimnīcā atkal ir bērnu ķirurgs. Tā ir Marija Kraule. Pirms tam viņa labu pieredzi ieguvusi, strādājot Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā.

 

Kā esat iejutusies Liepājas slimnīcā?


Kopumā tik krasas pārmaiņas dzīvē ir pamatīga izkāpšana no komforta zonas, bet līdz ar to arī straujš solis manā personīgajā attīstībā. Atbildības līmenis ir nesalīdzināms, ja esi viena speciāliste kādā jomā visā lielajā slimnīcā. Un jaunajā vietā darbs mani mīl (smejas). Turklāt šī man bija pirmā pieredze ar iekļaušanos pilnīgi jaunā vietā, un liepājnieki ir piesardzīgi, pieņemot svešiniekus, – vispirms pavēro jauniņo. Bērnu nodaļā, kur pašlaik strādāju, mani uzņēma ļoti, ļoti sirsnīgi, taču uzreiz bija redzams, ka darbi ir iekrājušies. Protams, lielie ķirurgi arī bērnu lietas bija pieskatījuši, tomēr viņiem pašiem ar saviem pacientiem ir ļoti daudz darba. Pirmais, ko es gribu pateikt, – man ļoti patīk mūsu nodaļas vidējais medicīniskais personāls. Par māsiņām Liepājas slimnīcā esmu sajūsmā, arī par operāciju māsām. Iepriekš nebiju pieradusi operēt ar operāciju māsu. Bērnu slimnīcā operēju kopā ar otru ķirurgu. Tur nebija pieņemts, ka ķirurgam operācijā asistē operāciju māsa, bet šeit māsām ir patiešām augsta kvalifikācija, un viņas savu darbu dara ļoti labi un profesionāli. Mūsu nodaļas ķirurģijas māsa Ludmila Logunova, manuprāt, pati varētu ārstēt – tik zinoša un pieredzējusi viņa ir.

 

Kādi bijuši izaicinājumi?

 

Ir bijuši atsevišķi tehniski sarežģīti gadījumi, kurus pagaidām vēl nevarēju operēt Liepājā, tāpēc nācās mazos pacientus sūtīt uz Rīgu. Pamazām mēs nokomplektējam vajadzīgos instrumentus, un tagad varu izdarīt krietni vairāk. Viens no šādiem gadījumiem bija manā pirmajā darba dienā, kad jau biju devusies mājās, bet vakarā mani izsauca atpakaļ uz slimnīcu, jo bija ievests bērniņš ar invagināciju. Tas ir gadījums, kad viena zarniņa ieiet otrā un iestrēgst. Ja laikus nepalīdz, zarna aiziet bojā. Šādi dažkārt mēdz notikt pie vēdera vīrusiem, kad ir aktīva zarnu kustība un apzarnī palielināti limfmezgli, kas nostrādā kā atskabarga. Risinājums šādos gadījumos ir diezgan elementārs – caur taisno zarnu iesprūdušo zarniņu var izpūst ar gaisu, taču tam ir vajadzīga speciāla ierīce, kādas Liepājas slimnīcā tolaik nebija. Vēl mazliet praktizēju arī Bērnu slimnīcā un zinu, kuram speciālistam jāpiezvana, lai saņemtu palīdzību, ko arī vajadzības gadījumā izmantoju. Taču tagad šādas manipulācijas varam veikt uz vietas Liepājā, jo speciālā ierīce mums tagad ir izgatavota. Kā man stāstīja kolēģi, šādi gadījumi Liepājā ir apmēram reizi divos gados, bet, man atnākot, tāds bija pirmajā dienā. Un pavisam drīz arī otrs. Savukārt bērnu laparoskops neskaidros gadījumos būtu vajadzīgs arī diagnostikai. Drīz mums būs nokomplektēts viss bērnu ķirurģijai nepieciešamais instrumentu komplekts un varēsim tepat uz vietas palīdzēt daudz vairāk nekā līdz šim.

 

Taisāt mazu revolūciju?

 

Strādājot Bērnu slimnīcā, par tādām lietām nevajadzēja domāt – tur tas viss bija. Ir tikai loģiski, ka slimnīcā, kur ilgus gadus bērnu ķirurga nav bijis, šo instrumentu trūkst. Daži bija uz vietas, vienkārši tie nebija nokomplektēti. Tagad ar operāciju māsu palīdzību to esam izdarījušas, un komplektējam to, kā vēl nav. Grēks būtu sūdzēties – slimnīcas vadība dara visu iespējamo, lai es varētu netraucēti strādāt.

 

Iepriekš, strādājot Bērnu slimnīcā, bijāt ievērojusi, ka tur no Liepājas nogādā daudz bērnu ar apdegumiem.

 

Arī tagad, kopš strādāju Liepājā, ar bērnu apdegumiem jāsastopas diezgan bieži. Visbiežāk tie rodas no karstiem šķīdumiem, kas nereti gūti, bērnam sēžot mātes klēpī. Apdegumu ārstēšana ir ilga un sāpīga, jo āda ir viens no jutīgākajiem orgāniem. Šie gadījumi bērniem rada traumatisku iespaidu par ārstniecību un visiem šajā procesā iesaistītajiem. Tāpēc tagad esam Liepājas slimnīcā mainījuši apdegumu ārstēšanas metodiku līdzīgi tai, kā to dara Bērnu slimnīcā. Piemēram, traumēto vietu pirms pārsiešanas vannojam, lai piekaltušais pārsējs atmirkst un tā noņemšana ir mazāk sāpīga, turklāt pirms vannošanas bērnam tiek veikta pamatīga atsāpināšana. Arī pārsiešanas neveicam katru dienu, lai bērnu netraumētu un pasaudzētu, turklāt brūcei katru dienu tas nav vajadzīgs. Šajā neilgajā laikā kopš esmu Liepājā bija arī viens ļoti smags gadījums – pusaudzim bija 70 procentu ķermeņa apdegums. Viņš ārstējās Rīgā, turklāt ļoti veiksmīgi. Līdz šim nebiju pieredzējusi, ka pacients ar tik plašu apdegumu izdzīvo, bet viņš atveseļojās.

 

Savu diplomdarbu jūs izstrādājāt par bērnu traumatismu. Vai šī pieredze ir bijusi Liepājā vajadzīga?

 

Ir gan! Ir bijis daudz galvas traumu, kas gūtas autoavārijās, braucot ar velosipēdu, arī skeitparkā un citur. Galvas traumu ārstēšana man ir jauna pieredze, jo Rīgā to dara neiroķirurgi.

 

Vēl strādājot Rīgā, jūs labprāt gājāt uz bērnudārziem un skolām, lai runātu ar bērniem par traumatismu. Esat gatava to darīt arī Liepājā?

 

Vēl gan nekur neesmu aicināta, bet, ja aicinās, noteikti iešu, jo es uzskatu, ka bērni šo informāciju uztver un mācās. To es zinu kaut vai no saviem bērniem (dakterei Kraulei ir divi bērni – Markam ir 10 gadi un Majai – 7 – T.V.). Es ar viņiem runāju par dažādiem gadījumiem un nevaru iedomāties, ka viņi automašīnā nepiesprādzētos vai, braucot ar velosipēdu, neuzliktu ķiveri. Protams, vecākiem tas ir jāveicina, līdz kļūs bērnam par ieradumu. Bet ir svarīgi, lai to pasaka arī kāds no malas, pastāstot par iespējamām neuzmanības un vieglprātības sekām.

 

Kā jūsu bērni uzņēma dzīvesvietas maiņu no Rīgas uz Liepāju?

 

Pagaidām viss ir ļoti labi. Abi bērni mācās Liepājas Katoļu pamatskolā un par skolu ir sajūsmā. Man pašai arī šī skola ļoti patīk. Tā ir citādāka, salīdzinot ar skolu Rīgā, kur klasē ir vairāk nekā 30 skolēnu. Šo privātskolu mēs izvēlējāmies, pirmkārt, tāpēc, ka tā ir pavisam netālu no mūsu dzīvesvietas un bērni tur var aiziet kājām. Otrkārt, tāpēc, ka klasē nav vairāk par 17 skolēniem un katram ir individuāla pieeja.

 

Kopā ar studiju laiku Rīgā aizvadījāt 15 gadus, bet pārcelšanās uz Liepāju bija ļoti pārdomāts solis, jo šeit strādā jūsu dzīvesbiedrs (dakteres Kraules dzīvesbiedrs Egils Trušēlis ir Liepājas Futbola skolas direktors – K.P.).

 

Es gan esmu dzimusi un agro bērnību aizvadījusi Rīgā, tomēr vecāki uzskatīja, ka galvaspilsēta nav domāta bērnu audzināšanai. Tāpēc mūsu ģimene pārcēlās uz Bauskas rajonu, tā kā gluži rīdziniece neesmu. Tomēr Rīgas šajos gados bijis drusku par daudz. Lai tur izvadātu bērnus uz skolu, bērnudārzu un vēl dažādām nodarbībām, kā arī paši pagūtu uz darbu – tas skrējiens bija par strauju. Kad Egils sāka strādāt Liepājā, mēs gandrīz gadu dzīvojām starp abām pilsētām, labi iepazinām Liepāju un patiešām nopietni pārdomājām pārcelšanos. Šis solis nebija spiesta lieta, bet sievietes mājas ir blakus savam vīrietim. Man patīk, ka Liepājā bērni paši var aiziet uz skolu un mūzikas skolu un ar velosipēdu aizbraukt uz stadionu, kur notiek treniņi. Liepājā ir ērta dzīve. Mēs dzīvojam Liepājas aktīvajā centrā, un kolēģis man jautāja: vai nav par skaļu? Jā, turpat blakus ir koncertzāle Lielais dzintars un pavisam netālu arī klubs Fontaine Palace, bet, pārceļoties no Rīgas centra, Liepājas centrs man nemaz nešķiet skaļš (smejas). Turklāt vasara mums pašiem bija ļoti piesātināta gan ar muzikālām, gan sportiskām izklaidēm, jo mēs esam aktīva ģimene.

 

Jūs iepriekš esat piedalījusies orientēšanās, piedzīvojumu sacensībās, skrējusi un braukusi ar velosipēdu arī maratonu un pat ultramaratonu. Ko no sportiskajām aktivitātēm esat atklājusi sev Liepājā?

 

Liepājā ir plašas sportiskās iespējas! Veloceliņi visas pilsētas garumā, parki un pludmale. Te netrūkst stadionu un sporta zāļu. Šovasar esam sev atklājuši pludmales tenisu. Nekad iepriekš tenisu nebiju spēlējusi, bet tagad esmu ļoti aizrāvusies. Nesen ar Egilu izcīnījām bronzas medaļu Liepājas pludmales tenisa meistarsacīkstēs. Lieliski, ka Liepājā var vienkārši aiziet parkā vingrot: mēs draugu pulciņā vasarā vairākas reizes nedēļā vingrojām ārā, un arī bērni turpat blakus var darboties. Rīgā tas bija krietni sarežģīti, ja gribējās atrast laiku sev. Liepājā man trūkst meža. Orientēšanās ir viena varena sportiska padarīšana, bet pagaidām neesmu radusi šeit Kurzemē iespējas ar to nodarboties.

 

Vai Liepāja varētu palikt par jūsu pilsētu ilgtermiņā?

 

Domāju, ka jā! Kāpēc ne? Man šeit ļoti patīk. Pagaidām netrūkst ne darba, ne sportisko aktivitāšu, pietiek arī kultūras dzīves baudījumu. Varbūt ir pāragri saukt sevi par liepājnieci, taču jūtu, ka Liepājā ir manas mājas.

 

Otru kolēģi jums nevajadzētu?

 

Vēl jau tieku galā, turklāt kolēģi ir atsaucīgi. Neatsaka ne padomu, ne palīdzīgu roku, par ko īpaši pateicīga esmu 5. ķirurģijas nodaļas virsārstam Mārim Naļivaiko. Ceru, ka ar laiku uz šejieni varētu atnākt arī kāds bērnu ķirurģijas rezidents. Man ir prieks, ka Liepājas slimnīca ļoti aktīvi piesaista jaunus ārstus, rada patīkamu vidi attīstīt šeit jaunus veselības aprūpes virzienus, kas pieejami vietējiem iedzīvotājiem.

 

 

 

Pārpublicējums no laikraksta „Tauta un veselība”

tematiskā pielikuma „Kurzemes veselības avīze”

linija4

linija2

Foto galerijas

21/02/2017

Bērnu nodaļa saņem dāvinājumu no AE Partner darbiniekiem

08/07/2016

Dakteri Klauni sāk darbu slimnīcā

linija3

Video galerijas

01/02/2018

Latvijā gripas epidēmija

22/03/2016

<span>Mikrobs un Ziepju Burbulīte stāsta kā pareizi mazgāt rokas</span>

Mikrobs un Ziepju Burbulīte stāsta kā pareizi mazgāt rokas