Mēs izmantojam sīkdatnes, lai nodrošinātu jums ērtāku un drošāku lietošanas pieredzi. Turpinot pārlūka sesiju vai nospiežot pogu "Piekrītu", jūs apstiprināt, ka piekrītat izmantot sīkdatnes.

Jūs varat atcelt savu piekrišanu jebkurā laikā, mainot pārlūka iestatījumus un izdzēšot saglabātās sīkdatnes. Iepazīstieties ar sīkdatņu izmantošanas politiku mūsu Privātuma politikā

Piekrītu
!!! Pieraksts pie speciālistiem / uz izmeklējumiem
!!! Onkoloģisko pacientu diagnostikas un aprūpes kārtība
Pacienti ar aizdomām par onkoloģiskām saslimšanām uz izmeklējumiem un speciālistu konsultācijām ar korekti noformētu ģimenes ārsta nosūtījumu (forma 027/u) var pieteikties Liepājas Reģionālās slimnīcas Konsultatīvās nodaļas reģistratūrā katru darba dienu no plkst.10 .00 līdz 15.00

Par ārstiem, kuri savu vietu atraduši vēju pilsētā Liepājā

c_297_145_16777215_00___images_bildes_rakstiem_lrs_1.jpg

Kad 2016.gadā Liepājas Reģionālā slimnīca atzīmēja 30 gadu jubileju, apritēja tieši tikpat ilgs laiks, kopš Liepājā sāka strādāt Brundzuļu ģimene – ķirurgs Gunārs Brundzulis un viņa sieva Ieva Brundzule – toreiz terapeite, tagad ģimenes ārste. Ārste ir arī abu vecākā meita Agnese – viņa ir invazīvā kardioloģe un strādā gan Rīgā, gan Vācijā Berlīnē un nedaudz arī Liepājā.

 

Ar ārstniecību ir saistīta arī Gunāra māsa kordiriģente Mirdza Paipare – tagad arī sertificēta mūzikas terapeite un supervizore, savukārt viņas meita Līga ir sociālā darbiniece un strādā Liepājas Sociālā dienesta Ģimenes atbalsta daļā.

 

– Katrs no ģimenes savā veidā esat saistīti ar ārstniecību un palīdzības sniegšanu. Vai jums kādam arī vecāki bijuši mediķi un esat turpinājuši viņu ceļu?


Gunārs, Mirdza. – Nē, mūsu vecākiem ar medicīnu nebija nekādas saistības.

Ieva. – Mana mamma un abas viņas māsas bija medicīnas māsas, tātad savā ziņā man ir saknes medicīnā. Mamma gāja bojā, kad man bija četri gadi, un mani uzaudzināja vecmāmiņas māsa.

 

– Kā jūs katrs nonācāt līdz medicīnai?


Gunārs. – Pēc Liepājas 6. vidusskolas beigšanas un basketbola laikiem man nepavisam nebija domu par medicīnu. Es devos uz Rīgu, lai iestātos toreizējā Fizkultūras institūtā (tagad Sporta pedagoģijas akadēmija – aut.). Taču meniska traumas dēļ iestājeksāmenos nevarēju nokārtot fiziskās normas, lai gan ar visu traumu mēģināju. Bija palikušas vēl 20 minūtes līdz dokumentu pieņemšanas beigām toreizējā Rīgas Medicīnas institūtā (tagad Rīgas Stradiņa universitāte – aut.). Eksāmeni bija tādi paši, un tā bija arī iespēja neiet armijā (smejas). Tur mēs satikāmies laba basketbola komanda, no kuras liela daļa bija liepājnieki.

 

– Trīsdesmit gadi ķirurģijā nostrādāti. Joprojām patīk?


Gunārs. – Jā, es nesūdzos.

 

– Rīdziniece Ieva liepājnieku Gunāru satika augstskolā?


Ieva. – Jā, es gan mācījos vienu kursu augstāk. Mūs saveda kopā basketbols.

Gunārs. – Taurenē tolaik Medicīnas institūtam bija sporta bāze, kur studentiem vasarās notika sporta nometnes. Tur arī iepazināmies un pēc otrā kursa apprecējāmies.

Ieva. – Pēc diviem gadiem piedzima mūsu vecākā meita Agnese, es paņēmu akadēmisko gadu. Pēc tam jau bijām vienā kursā.

 

– Tas, ka jūs, Gunār, esat ķirurgs, laikam ir likumsakarīgi, jo lielākā daļa topošo mediķu puišu sapņo par ķirurģiju.

 

Gunārs. – Uz ķirurgiem padomju laikos bija ļoti liela atlase un meitenēm tur iekļūt nemaz nebija tik vienkārši. Manuprāt, tas arī bija pareizi, jo sievietēm strādāt ķirurģijā ir sarežģīti: viņām dzimst bērni, ir pārtraukumi ķirurga praksē, iemaņas zūd, tad viņas atgriežas, atgūst iekavēto un atkal aiziet dekrētā. Es joprojām uzskatu, ka ķirurģija ir vīriešu specialitāte, bet tagad ar atlasi ir savādāk. Tagad vērtē pēc sekmēm, un tās visbiežāk meitenēm ir labākas, tāpēc tagad ir tik daudz sieviešu ķirurģijā. Es neuzskatu, ka tas ir īsti pareizi.

Ieva. – Neviens neliedz puišiem censties pēc labākām sekmēm!

Gunārs. – Tā nekad nebūs! Bet ķirurģijā ir jāstrādā vīriešiem!

 

– Ieva, jums nebija ambīciju kļūt par ķirurgu?


Ieva. – Es gribēju strādāt slimnīcā, bet man bija bērni, un tā arī nesanāca. Taču mūsu vecākā meita Agnese, kad izvēlējās studēt medicīnu, gribēja būt ķirurģe.

Gunārs. – Es viņu atrunāju.

 

– Kāpēc?


Gunārs. – To pašu iemeslu dēļ, ko es jau minēju. Kad piedzimst bērni, sievietes «izkrīt» no darba aprites. Agnesei gan pagaidām vēl nav bērnu. Būsim godīgi: ar nelieliem izņēmumiem sievietes, kuras ir izcilas ķirurģes, vai nu ir bez ģimenes, vai viņām ir tikai viens bērns, un viss!

Ieva. – Agnesei bija ļoti labas sekmes mācībās, bet nebija īstas skaidrības, par ko viņa vēlētos kļūt. Viņai bija arī laba modeles karjera, un viņa ar to pelnīja naudu. Tāpēc varēja aiziet arī šajā virzienā. Bet, kad izlēma par medicīnu, es ieteicu: tad varbūt vajag studēt farmāciju (Ieva pati tolaik strādāja farmaceitiskajā firmā – aut.). Viņa aizbrauca uz atvērto durvju dienu Rīgas Stradiņa universitātē un tur pie farmaceitu galdiņiem klausījās, kā farmācijas studenti stāsta par herbāriju vākšanu vasarās un tā tālāk. Kādi herbāriji! Turpat pie blakus galdiņa puiši no Ārstniecības fakultātes teica: ko tu ar tiem herbārijiem – nāc pie mums, nāc studēt ārstniecību! Tā viņa arī izvēlējās.

 

– Nekur tālu no ķirurģijas gan Agnese nav tikusi.


Gunārs. – Jā, jo invazīvā kardioloģija arī ir smags darbs. Angiogrāfs, ko izmanto šajā darbā, dod rentgena starojumu, un svina priekšauts, ar kuru jāstāv pie operāciju galda, vien sver ap 20 kilogramiem.

 

– Bet jums taču ir prieks par meitas izvēli?

 

Ieva, Gunārs. – Protams! Arī meitas vīrs Kārlis Štrenge ir invazīvais kardiologs. Viņi abi darbojas arī zinātnē un lasa lekcijas. Lai gan Agnese strādā gan Latvijā, gan Vācijā, savu dzīvi viņi tomēr plāno Latvijā.

Mirdza. – Agnese savulaik dziedāja pie manis korī Lauma, un jau tad viņai tēva profesijas dēļ bija iesauka «ķirurgs». Turklāt arī man kādreiz cilvēki zvana ar piebildi: es tev zvanu kā ķirurga māsai (smejas).

 

– Ieva, jūs arī nebijāt sajūsmā par meitas izvēli par labu medicīnai. Kāpēc?


Ieva. – Pirmām kārtām tā ir finansiālā puse. Agrāk, kad mēs ar Gunāru sākām strādāt, nezinājām, kā ārstiem maksā Eiropā, bet tagad mēs to zinām. Otrkārt, slodze ārstam tomēr ir ļoti liela. Treškārt, arī, pārnākot mājās, ārsts tā īsti no darba nevar atslēgties. Visu laiku ir jādomā par darbu. Mēs gan ar laiku esam iemācījušies ar to sadzīvot, tomēr vismaz man galvā visu laiku ir domas par darbu.

Gunārs. – Es gan nu jau kādu laiku esmu iemācījies dzīvot tā, ka, izejot pa slimnīcas durvīm, par darbu vairs nedomāju. Bet tas ir pēc 30 nostrādātiem gadiem. Tomēr ir situācijas, kad nevari nedomāt par pacientiem.

Ieva. – Man kā ģimenes ārstei gan tas neizdodas, un arī vakaros un brīvdienās pacienti zvana. Tiesa, ne uz visiem zvaniem atbildu, jo tas nav iespējams. Atzīšos, kopš 2002. gada, kad sāku strādāt par ģimenes ārsti, es tādā īstā atvaļinājumā pat neesmu bijusi. Ja arī kādas dienas paņemu brīvas, vienalga domās esmu darbā. Tad vienkāršāk ir palikt tepat Liepājā, nevis braukt projām uz ilgāku laiku. Tā, protams, ir manis pašas vaina. Tagad Mirdza mūs pierunāja visiem kopā doties divu nedēļu ceļojumā (mūsu saruna notika novembra sākumā – aut.), un es vēl nezinu, kā būs – vai varēšu pilnvērtīgi atpūsties un nebojāt pārējiem nervus ar domām par darbu.

Mirdza. – Te Ievai ļoti noderētu supervīzija, kas patiesībā ir vajadzīga visiem ārstiem, lai nesadegtu savā profesijā.

Ieva. – Starp citu, arī mūsu jaunākā meita Elza savulaik domāja par medicīnas studijām, bet viņai tolaik bija problēma ar veselību – periodiski uznāca neizskaidrojamas migrēnveida galvassāpes. Vēlāk, redzot, cik māsai ļoti daudz jāmācās, viņa no tā atteicās. Elza studēja angļu filoloģiju un tagad dzīvo un strādā Berlīnē.

 

– Kā jūs abi nonācās Gunāra dzimtajā Liepājā? Ieva taču kā rīdziniece noteikti gribēja palikt Rīgā.


Ieva. – Mēs arī sākumā bijām parakstījuši līgumu, ka tur paliksim, bet bija pilnīgi skaidrs, ka tad mums abiem darbs būs poliklīnikā. Tolaik jaunajiem ārstiem tikt strādāt slimnīcā bija gandrīz vai neiespējami. Bija vajadzīgi lieli blati, lai kaut kas tāds izdotos. Uz sadali bija atbraucis toreizējais tikko jaunuzceltās Liepājas slimnīcas galvenais ārsts Oļegs Timofejevs un Gunāru nostādīja fakta priekšā: ja viņš piekritīs nākt uz Liepāju, uzreiz dabūs darbu slimnīcā ķirurģijas nodaļā. Tā mēs abi stāvējām komisijas priekšā, un pāris minūtēs bija jāpieņem lēmums. Tā es kļuvu par dekabrista sievu (smejas).

 

– Trīsdesmit gadi kopš tā laika ir pagājuši. Vai esat kļuvusi par liepājnieci?


Ieva. – Nu jau kādus 15 gadus jā! Sākumā mēs, protams, paturējām savu Rīgas dzīvokli, piereģistrējām Rīgā Elzu. Bija pat konkrēti plāni, ka Gunārs kā pieredzējis ķirurgs varētu dabūt darbu slimnīcā Rīgā, bet tad jau bijām iedzīvojusies Liepājā, un tā arī te palikām.

 

– Kāda jums kā rīdziniecei bija ienākšana Liepājā?

 

Ieva. – Es zināju, ka liepājnieki ir ļoti lieli lokālpatrioti, un man jāatzīst – tas ir pamatoti. Liels pluss manā uzskatā par labu Liepājai bija jūra. Otrs – tā bija Gunāra ģimene. Man vecāku vairs nebija, bet te bija Gunāra vecāki. Un te jau bija arī mūsu kopīgie draugi.

 

– Gunār, bet jums taču gribējās atpakaļ uz Liepāju?

 

Gunārs. – Protams, ka gribējās!

 

– Vai mediķu ģimenē arī mājās apspriež ar medicīnu saistītas problēmas?

 

Ieva. – Jā, mēs par to runājam, un es domāju, ka Agnese no tā arī iespaidojās.

Gunārs. – Sākumā runājām daudz vairāk. Tagad esam tā kā norimuši un tik daudz savas pārdomas mājās vairs nenesam. Tagad parunājam, ja patiešām ir kādi kreņķi vai neveiksmes.

 

– Vai tas palīdz, ka dzīvesbiedrs arī ir ārsts?


Ieva. – Es domāju, ka noteikti palīdz.

Gunārs. – Jo viens otru saprot. Citas profesijas pārstāvim būtu grūti saprast ārstu. Tas vien, ka mēs esam kopā vairāk nekā 30 gadus, manuprāt, ir apliecinājums tam, ka šādā savienībā plusu ir vairāk nekā mīnusu.

Ieva. – Mēs arī profesionāli viens otram varam palīdzēt.

 

– Mirdza, lai arī jūs neesat mediķe, esat ārstniecības persona – jau vairāk nekā desmit gadus sertificēta mūzikas terapeite. Paskaidrojiet, lūdzu, ko tas nozīmē un kā jūs līdz tam nonācāt?


Mirdza. – Pirms 18 gadiem Liepājā ieradās mūzikas terapijas speciālists Rainers Hauss un iepazīstināja mūs ar šo specialitāti. Neslēpšu, ka tolaik mēs uz to skatījāmies visai skeptiski. Viņam pat bija piedāvājums šo iniciatīvu attīstīt Rīgā. Tur būšot šim darbam labvēlīgi apstākļi. Viņš tomēr izvēlējās Liepāju, un līdz ar to mēs šajā jomā bijām celmlauži Latvijā. Man ir prieks, ka tagad Rīgas Stradiņa universitātē, kur es strādāju par lektori, Rehabilitācijas fakultātē jau desmit gadus ir studiju programma «Mākslas terapija», kurā studentiem ir mūzikas terapijas programma. Rīgā mūzikas terapeiti tagad strādā visās lielākajās slimnīcās, un arī Liepājā Piejūras slimnīcas Psihiatriskajā klīnikā darbojas gan mūzikas, gan deju, gan kustību terapeites. Man visu mūžu ir interesējis, kā mūzika iespaido personības attīstību. Vairāk tieši psiholoģiski, jo Mūzikas akadēmijā mana doktorantūras darba tēma bija par muzikālā pārdzīvojuma tēmu cilvēka dzīvē. Kaut vai neliela nianse: atceroties kādu spilgtu muzikālu pārdzīvojumu, cilvēks savā atmiņā var restaurēt tā brīža apkārtējos apstākļus. Tas ļoti palīdz, strādājot ar insulta pacientiem, vecuma demences pacientiem un citiem, kam ir tukšie posmi atmiņā. Vienkārši runājot, mūzikas terapija ir mūzikas zinātnisks pielietojums ārstnieciskos nolūkos. Tas nav kā iedot tableti, un cilvēks ātri būs vesels, bet, cītīgi darbojoties, mēs varam panākt labus sasniegumus patiešām sarežģītās situācijās. Piemēram, pie manis nāca kāds puika ar bērnu cerebrālo trieku un vienu savilktu rociņu (iemesls - spastiskā parēzeaut.). Mēs strādājām no divu gadu vecuma un panācām, ka viņš sāka staigāt, runāt un varēja kustināt savilkto pusi. Ir pagājis laiks, un es nezinu, kā viņam tagad klājas, bet zinātniskie pētījumi apliecina: ja ar bērnu sāk strādāt agrā vecumā, līdz četru gadu vecumam notiek ļoti ievērojami uzlabojumi, ja runājam par bērnu triekas pacientiem. Man bija arī pacients – jauns vīrietis –, kuram uz ielas uzbruka un smagi piekāva. Mēs kādu pusgadu cītīgi strādājām, lai panāktu smadzeņu darbības attīstību, un mums bija labi rezultāti.

 

– Es zinu, ka jums ir arī kāds īpaši emocionāls notikums, kas ir saistīts ar jūsu tēti.

 

Mirdza. – Toreiz es tikko kā biju beigusi mūzikas terapijas apmācību, kad mūsu tētis saslima ar insultu. Tik smagi, ka nevienu no mums pat nepazina. Toreiz mums mācīja, ka Alcheimera slimniekiem var palīdzēt, dziedot viņa mīļāko dziesmu, saskaņojot ar viņa elpošanas ritmu. Tā es arī izdarīju – nodziedāju viņa mīļāko dziesmu «Ozola dēli», un tēvs, kurš iepriekš nerunāja ne vārda, pateica «jā». Ja pirms tam viņš uz mani un manu meitu Līgu skatījās ar tukšu, nevienu nepazīstošu skatienu, tad pēc tam pateica «jā». Es jautāju: «Vai tu mūs pazīsti?» Un viņš atkal pateica «jā». Tā pamazām tēvs atguvās. Sākumā tikai ar «jā» un «nē», bet pamazām sāka runāt. Māsiņa ienāca un teica: «Redz, kā zāles labi iedarbojušās.» Toreiz man nepietika pārliecības, lai pateiktu, ko es izdarīju. Ar šodienas pieredzi droši vien pateiktu. Tā var strādāt arī ar pacientiem, kuri ir komā. Tas ir ļoti personisks paņēmiens un pieeja.

Ieva. – Man ģimenes ārstes praksē nav tik daudz laika, lai tādai terapijai atvēlētu laiku, tāpēc ir ļoti labi, ka ir šāda alternatīva metode. Protams, tā neiedarbojas kā tablete, bet sniedz vēl vienu iespēju. Tomēr nevar solīt pacientam ievērojamu uzlabošanos jau pēc nedēļas. Kad ārsti pacientiem piedāvā šādu iespēju, ir jāsaprot, kuram tā būs piemērota, bet kuram – nē. Lai arī zāles ir vajadzīgas akūtu stāvokļu ārstēšanai, protams, jo mazāk ķīmijas, jo labāk.

Gunārs. – Ja šī terapija kā palīgterapija kādam palīdz, tas ir ļoti labi.

Mirdza. – (Smejas) Gunārs man ir teicis: «Ja es tevi kādreiz operēšu, tu tik dziedi.»

 

– Un jūs neapvainojaties?

 

Mirdza. – Nē, nemaz!

Gunārs. – Mēs ģimenē pie tādas apcelšanas esam pieraduši (smejas). Es viņu sākumā saucu par šamani ar tamburīnu.

Ieva. – Mirdza ir ļoti neatlaidīga. Mums laukos mājas ir  kaimiņos, un dažkārt skatos: Mirdza nāk ar grāmatu. Viņa atnākusi ar anatomijas grāmatu un vēlas noskaidrot, vai kaut kādos atsevišķos gadījumos mūzikas terapija nevar palīdzēt.

Mirdza. – Es Gunāram uzdāvināju Liepājas Universitātē izdoto zinātnisko rakstu krājumu par mūzikas terapiju – teoriju un praksi. Tagad mēs gatavojam jau otro izdevumu.

 

Lai arī ne medicīnā, bet tomēr sfērā, kur jāpalīdz cilvēkiem, strādā arī Mirdzas meita Līga, kas ir sociālā darbiniece (Mirdzas dēls Mikus jau 15 gadus dzīvo ASV un strādā finanšu jomā kompānijā Ernst&Young – aut.).


Ieva. – Jā, un viņa ļoti daudziem cilvēkiem ir liels palīgs un atbalsts.

Gunārs. – Mūsu sabiedrība noveco, un ir ļoti daudz cilvēku, kam nav piederīgo, bet palīdzība ir vajadzīga.

Ieva. – Liepājā, manuprāt, šīs lietas ir diezgan labi sakārtotas. Es domāju, ka mazāk nekā agrāk ir vientuļo un par sevi parūpēties nespējīgo cilvēku, kuriem nebūtu sava sociālā darbinieka.

Gunārs. – To mēs redzam arī slimnīcā – ja ir kāds cilvēks bez piederīgajiem, slimības vēsturē ir sociālā darbinieka kontakti. Kad pacientam jādodas mājās, ir cilvēks, kas atbrauc pie viņa un palīdz. Arī slimnīcā ir sociālais darbinieks, kurš turpat uz vietas var daudz ko sakārtot. Bet teikšu atklāti: no laukiem gan nereti slimnīcā nonāk veci un vientuļi cilvēki, kuriem nav neviena, kas par viņiem parūpētos.

Ieva. – Tieši pateicoties Līgai, man tagad ir labs kontakts ar Liepājas Sociālo dienestu, kur lūdzu palīdzību, ja to vajag kādam manam pacientam, jo ģimenes ārsts nevar atrisināt sociālos jautājumus. Savukārt Līga zvana man, ja vajag padomu par kādu veco un vientuļo cilvēku, kam nepieciešama medicīniskā palīdzība. Līga un viņas kolēģi dara ļoti, ļoti vajadzīgu darbu. Sociālais darbs ir tikai jāattīsta un tam jāatvēl līdzekļi. Šī darba darītājiem gan ir jābūt ar ļoti stipru nervu sistēmu.

Mirdza. – Turklāt man ir prieks, ka Liepājas Sociālais dienests savā aprūpē esošajiem cilvēkiem ik gadu atvēl konkrētu naudas summu, ko viņi var izlietot dažādu alternatīvo terapiju pielietošanai.

 

– Jūs visi kopā esiet tāda draudzīga ģimene.

 

Gunārs. – Jā, mums nav nekādu konfliktu.

 

– Ko jūs labprāt kopā darāt?


Ieva. – Viena lieta, kas mūs visus saista, ir lauki – mēs dzīvojam kaimiņos. Mēs ar Mirdzu vasarās kopā ejam peldēties un kopā ar prieku svinam arī svētkus.

Kādreiz daudz sportojām, spēlējām basketbolu. Tagad esam pierimuši, bet uz baseinu aizejam.

Gunārs. – Savulaik mums slimnīcā bija sava basketbola komanda, spēlējām arī pilsētas līmeņa sacensībās.

Ieva. – Reizēm gan vakaros gribas vienkārši būt mājās, neko nedarīt un mierīgi paskatīties televizoru, lai atslēgtos no ikdienas.

Mirdza. – Mans prieks jau trīsdesmit gadus ir mans koris Lauma.

Ieva. – Mirdza mūs arī ir aicinājusi dziedāt, bet tad mums bija sports, un tagad vairs neaicina (smejas).

Mirdza. – Man ir tāds terapeitiskais koris, kur cilvēki atnāk izlādēties un gūt prieku. Bet mums ir arī koncerti, uzstāšanās, izbraukumi, kopīgi pasākumi. Kora šarms ir tajā, ka cilvēks jūtas kaut kam piederīgs, un dziedot cilvēkam izstrādājas laimes hormons.

Ieva. – Vasarā, kad Mirdzai ir dzimšanas diena, uz laukiem atbrauc viss koris, un tad nav tikai tukšs pasākums ar desiņu cepšanu, bet tā ir kārtīga izdziedāšanās.

 

 

Pārpublicējums no laikraksta „Tauta un veselība”

tematiskā pielikuma „Kurzemes veselības avīze”

Ārsti, kuri savu vietu atraduši Liepājā

Kad 2016.gadā Liepājas Reģionālā slimnīca atzīmēja 30 gadu jubileju, apritēja tieši tikpat ilgs laiks, kopš Liepājā sāka strādāt Brundzuļu ģimene – ķirurgs Gunārs Brundzulis un viņa sieva Ieva Brundzule – toreiz terapeite, tagad ģimenes ārste. Ārste ir arī abu vecākā meita Agnese – viņa ir invazīvā kardioloģe un strādā gan Rīgā, gan Vācijā Berlīnē un nedaudz arī Liepājā.

Ar ārstniecību ir saistīta arī Gunāra māsa kordiriģente Mirdza Paipare – tagad arī sertificēta mūzikas terapeite un supervizore, savukārt viņas meita Līga ir sociālā darbiniece un strādā Liepājas Sociālā dienesta Ģimenes atbalsta daļā.

– Katrs no ģimenes savā veidā esat saistīti ar ārstniecību un palīdzības sniegšanu. Vai jums kādam arī vecāki bijuši mediķi un esat turpinājuši viņu ceļu?

Gunārs, Mirdza. – Nē, mūsu vecākiem ar medicīnu nebija nekādas saistības.

Ieva. – Mana mamma un abas viņas māsas bija medicīnas māsas, tātad savā ziņā man ir saknes medicīnā. Mamma gāja bojā, kad man bija četri gadi, un mani uzaudzināja vecmāmiņas māsa.

– Kā jūs katrs nonācāt līdz medicīnai?

Gunārs. – Pēc Liepājas 6. vidusskolas beigšanas un basketbola laikiem man nepavisam nebija domu par medicīnu. Es devos uz Rīgu, lai iestātos toreizējā Fizkultūras institūtā (tagad Sporta pedagoģijas akadēmija – aut.). Taču meniska traumas dēļ iestājeksāmenos nevarēju nokārtot fiziskās normas, lai gan ar visu traumu mēģināju. Bija palikušas vēl 20 minūtes līdz dokumentu pieņemšanas beigām toreizējā Rīgas Medicīnas institūtā (tagad Rīgas Stradiņa universitāte – aut.). Eksāmeni bija tādi paši, un tā bija arī iespēja neiet armijā (smejas). Tur mēs satikāmies laba basketbola komanda, no kuras liela daļa bija liepājnieki.

– Trīsdesmit gadi ķirurģijā nostrādāti. Joprojām patīk?

Gunārs. – Jā, es nesūdzos.

– Rīdziniece Ieva liepājnieku Gunāru satika augstskolā?

Ieva. – Jā, es gan mācījos vienu kursu augstāk. Mūs saveda kopā basketbols.

Gunārs. – Taurenē tolaik Medicīnas institūtam bija sporta bāze, kur studentiem vasarās notika sporta nometnes. Tur arī iepazināmies un pēc otrā kursa apprecējāmies.

Ieva. – Pēc diviem gadiem piedzima mūsu vecākā meita Agnese, es paņēmu akadēmisko gadu. Pēc tam jau bijām vienā kursā.

– Tas, ka jūs, Gunār, esat ķirurgs, laikam ir likumsakarīgi, jo lielākā daļa topošo mediķu puišu sapņo par ķirurģiju.

Gunārs. – Uz ķirurgiem padomju laikos bija ļoti liela atlase un meitenēm tur iekļūt nemaz nebija tik vienkārši. Manuprāt, tas arī bija pareizi, jo sievietēm strādāt ķirurģijā ir sarežģīti: viņām dzimst bērni, ir pārtraukumi ķirurga praksē, iemaņas zūd, tad viņas atgriežas, atgūst iekavēto un atkal aiziet dekrētā. Es joprojām uzskatu, ka ķirurģija ir vīriešu specialitāte, bet tagad ar atlasi ir savādāk. Tagad vērtē pēc sekmēm, un tās visbiežāk meitenēm ir labākas, tāpēc tagad ir tik daudz sieviešu ķirurģijā. Es neuzskatu, ka tas ir īsti pareizi.

Ieva. – Neviens neliedz puišiem censties pēc labākām sekmēm!

Gunārs. – Tā nekad nebūs! Bet ķirurģijā ir jāstrādā vīriešiem!

– Ieva, jums nebija ambīciju kļūt par ķirurgu?

Ieva. – Es gribēju strādāt slimnīcā, bet man bija bērni, un tā arī nesanāca. Taču mūsu vecākā meita Agnese, kad izvēlējās studēt medicīnu, gribēja būt ķirurģe.

Gunārs. – Es viņu atrunāju.

– Kāpēc?

Gunārs. – To pašu iemeslu dēļ, ko es jau minēju. Kad piedzimst bērni, sievietes «izkrīt» no darba aprites. Agnesei gan pagaidām vēl nav bērnu. Būsim godīgi: ar nelieliem izņēmumiem sievietes, kuras ir izcilas ķirurģes, vai nu ir bez ģimenes, vai viņām ir tikai viens bērns, un viss!

Ieva. – Agnesei bija ļoti labas sekmes mācībās, bet nebija īstas skaidrības, par ko viņa vēlētos kļūt. Viņai bija arī laba modeles karjera, un viņa ar to pelnīja naudu. Tāpēc varēja aiziet arī šajā virzienā. Bet, kad izlēma par medicīnu, es ieteicu: tad varbūt vajag studēt farmāciju (Ieva pati tolaik strādāja farmaceitiskajā firmā – aut.). Viņa aizbrauca uz atvērto durvju dienu Rīgas Stradiņa universitātē un tur pie farmaceitu galdiņiem klausījās, kā farmācijas studenti stāsta par herbāriju vākšanu vasarās un tā tālāk. Kādi herbāriji! Turpat pie blakus galdiņa puiši no Ārstniecības fakultātes teica: ko tu ar tiem herbārijiem – nāc pie mums, nāc studēt ārstniecību! Tā viņa arī izvēlējās.

– Nekur tālu no ķirurģijas gan Agnese nav tikusi.

Gunārs. – Jā, jo invazīvā kardioloģija arī ir smags darbs. Angiogrāfs, ko izmanto šajā darbā, dod rentgena starojumu, un svina priekšauts, ar kuru jāstāv pie operāciju galda, vien sver ap 20 kilogramiem.

– Bet jums taču ir prieks par meitas izvēli?

Ieva, Gunārs. – Protams! Arī meitas vīrs Kārlis Štrenge ir invazīvais kardiologs. Viņi abi darbojas arī zinātnē un lasa lekcijas. Lai gan Agnese strādā gan Latvijā, gan Vācijā, savu dzīvi viņi tomēr plāno Latvijā.

Mirdza. – Agnese savulaik dziedāja pie manis korī Lauma, un jau tad viņai tēva profesijas dēļ bija iesauka «ķirurgs». Turklāt arī man kādreiz cilvēki zvana ar piebildi: es tev zvanu kā ķirurga māsai (smejas).

– Ieva, jūs arī nebijāt sajūsmā par meitas izvēli par labu medicīnai. Kāpēc?

Ieva. – Pirmām kārtām tā ir finansiālā puse. Agrāk, kad mēs ar Gunāru sākām strādāt, nezinājām, kā ārstiem maksā Eiropā, bet tagad mēs to zinām. Otrkārt, slodze ārstam tomēr ir ļoti liela. Treškārt, arī, pārnākot mājās, ārsts tā īsti no darba nevar atslēgties. Visu laiku ir jādomā par darbu. Mēs gan ar laiku esam iemācījušies ar to sadzīvot, tomēr vismaz man galvā visu laiku ir domas par darbu.

Gunārs. – Es gan nu jau kādu laiku esmu iemācījies dzīvot tā, ka, izejot pa slimnīcas durvīm, par darbu vairs nedomāju. Bet tas ir pēc 30 nostrādātiem gadiem. Tomēr ir situācijas, kad nevari nedomāt par pacientiem.

Ieva. – Man kā ģimenes ārstei gan tas neizdodas, un arī vakaros un brīvdienās pacienti zvana. Tiesa, ne uz visiem zvaniem atbildu, jo tas nav iespējams. Atzīšos, kopš 2002. gada, kad sāku strādāt par ģimenes ārsti, es tādā īstā atvaļinājumā pat neesmu bijusi. Ja arī kādas dienas paņemu brīvas, vienalga domās esmu darbā. Tad vienkāršāk ir palikt tepat Liepājā, nevis braukt projām uz ilgāku laiku. Tā, protams, ir manis pašas vaina. Tagad Mirdza mūs pierunāja visiem kopā doties divu nedēļu ceļojumā (mūsu saruna notika novembra sākumā – aut.), un es vēl nezinu, kā būs – vai varēšu pilnvērtīgi atpūsties un nebojāt pārējiem nervus ar domām par darbu.

Mirdza. – Te Ievai ļoti noderētu supervīzija, kas patiesībā ir vajadzīga visiem ārstiem, lai nesadegtu savā profesijā.

Ieva. – Starp citu, arī mūsu jaunākā meita Elza savulaik domāja par medicīnas studijām, bet viņai tolaik bija problēma ar veselību – periodiski uznāca neizskaidrojamas migrēnveida galvassāpes. Vēlāk, redzot, cik māsai ļoti daudz jāmācās, viņa no tā atteicās. Elza studēja angļu filoloģiju un tagad dzīvo un strādā Berlīnē.

– Kā jūs abi nonācās Gunāra dzimtajā Liepājā? Ieva taču kā rīdziniece noteikti gribēja palikt Rīgā.

Ieva. – Mēs arī sākumā bijām parakstījuši līgumu, ka tur paliksim, bet bija pilnīgi skaidrs, ka tad mums abiem darbs būs poliklīnikā. Tolaik jaunajiem ārstiem tikt strādāt slimnīcā bija gandrīz vai neiespējami. Bija vajadzīgi lieli blati, lai kaut kas tāds izdotos. Uz sadali bija atbraucis toreizējais tikko jaunuzceltās Liepājas slimnīcas galvenais ārsts Oļegs Timofejevs un Gunāru nostādīja fakta priekšā: ja viņš piekritīs nākt uz Liepāju, uzreiz dabūs darbu slimnīcā ķirurģijas nodaļā. Tā mēs abi stāvējām komisijas priekšā, un pāris minūtēs bija jāpieņem lēmums. Tā es kļuvu par dekabrista sievu (smejas).

– Trīsdesmit gadi kopš tā laika ir pagājuši. Vai esat kļuvusi par liepājnieci?

Ieva. – Nu jau kādus 15 gadus jā! Sākumā mēs, protams, paturējām savu Rīgas dzīvokli, piereģistrējām Rīgā Elzu. Bija pat konkrēti plāni, ka Gunārs kā pieredzējis ķirurgs varētu dabūt darbu slimnīcā Rīgā, bet tad jau bijām iedzīvojusies Liepājā, un tā arī te palikām.

– Kāda jums kā rīdziniecei bija ienākšana Liepājā?

Ieva. – Es zināju, ka liepājnieki ir ļoti lieli lokālpatrioti, un man jāatzīst – tas ir pamatoti. Liels pluss manā uzskatā par labu Liepājai bija jūra. Otrs – tā bija Gunāra ģimene. Man vecāku vairs nebija, bet te bija Gunāra vecāki. Un te jau bija arī mūsu kopīgie draugi.

– Gunār, bet jums taču gribējās atpakaļ uz Liepāju?

Gunārs. – Protams, ka gribējās!

– Vai mediķu ģimenē arī mājās apspriež ar medicīnu saistītas problēmas?

Ieva. – Jā, mēs par to runājam, un es domāju, ka Agnese no tā arī iespaidojās.

Gunārs. – Sākumā runājām daudz vairāk. Tagad esam tā kā norimuši un tik daudz savas pārdomas mājās vairs nenesam. Tagad parunājam, ja patiešām ir kādi kreņķi vai neveiksmes.

– Vai tas palīdz, ka dzīvesbiedrs arī ir ārsts?

Ieva. – Es domāju, ka noteikti palīdz.

Gunārs. – Jo viens otru saprot. Citas profesijas pārstāvim būtu grūti saprast ārstu. Tas vien, ka mēs esam kopā vairāk nekā 30 gadus, manuprāt, ir apliecinājums tam, ka šādā savienībā plusu ir vairāk nekā mīnusu.

Ieva. – Mēs arī profesionāli viens otram varam palīdzēt.

– Mirdza, lai arī jūs neesat mediķe, esat ārstniecības persona – jau vairāk nekā desmit gadus sertificēta mūzikas terapeite. Paskaidrojiet, lūdzu, ko tas nozīmē un kā jūs līdz tam nonācāt?

Mirdza. – Pirms 18 gadiem Liepājā ieradās mūzikas terapijas speciālists Rainers Hauss un iepazīstināja mūs ar šo specialitāti. Neslēpšu, ka tolaik mēs uz to skatījāmies visai skeptiski. Viņam pat bija piedāvājums šo iniciatīvu attīstīt Rīgā. Tur būšot šim darbam labvēlīgi apstākļi. Viņš tomēr izvēlējās Liepāju, un līdz ar to mēs šajā jomā bijām celmlauži Latvijā. Man ir prieks, ka tagad Rīgas Stradiņa universitātē, kur es strādāju par lektori, Rehabilitācijas fakultātē jau desmit gadus ir studiju programma «Mākslas terapija», kurā studentiem ir mūzikas terapijas programma. Rīgā mūzikas terapeiti tagad strādā visās lielākajās slimnīcās, un arī Liepājā Piejūras slimnīcas Psihiatriskajā klīnikā darbojas gan mūzikas, gan deju, gan kustību terapeites. Man visu mūžu ir interesējis, kā mūzika iespaido personības attīstību. Vairāk tieši psiholoģiski, jo Mūzikas akadēmijā mana doktorantūras darba tēma bija par muzikālā pārdzīvojuma tēmu cilvēka dzīvē. Kaut vai neliela nianse: atceroties kādu spilgtu muzikālu pārdzīvojumu, cilvēks savā atmiņā var restaurēt tā brīža apkārtējos apstākļus. Tas ļoti palīdz, strādājot ar insulta pacientiem, vecuma demences pacientiem un citiem, kam ir tukšie posmi atmiņā. Vienkārši runājot, mūzikas terapija ir mūzikas zinātnisks pielietojums ārstnieciskos nolūkos. Tas nav kā iedot tableti, un cilvēks ātri būs vesels, bet, cītīgi darbojoties, mēs varam panākt labus sasniegumus patiešām sarežģītās situācijās. Piemēram, pie manis nāca kāds puika ar bērnu cerebrālo trieku un vienu savilktu rociņu (iemesls - spastiskā parēzeaut.). Mēs strādājām no divu gadu vecuma un panācām, ka viņš sāka staigāt, runāt un varēja kustināt savilkto pusi. Ir pagājis laiks, un es nezinu, kā viņam tagad klājas, bet zinātniskie pētījumi apliecina: ja ar bērnu sāk strādāt agrā vecumā, līdz četru gadu vecumam notiek ļoti ievērojami uzlabojumi, ja runājam par bērnu triekas pacientiem. Man bija arī pacients – jauns vīrietis –, kuram uz ielas uzbruka un smagi piekāva. Mēs kādu pusgadu cītīgi strādājām, lai panāktu smadzeņu darbības attīstību, un mums bija labi rezultāti.

– Es zinu, ka jums ir arī kāds īpaši emocionāls notikums, kas ir saistīts ar jūsu tēti.

Mirdza. – Toreiz es tikko kā biju beigusi mūzikas terapijas apmācību, kad mūsu tētis saslima ar insultu. Tik smagi, ka nevienu no mums pat nepazina. Toreiz mums mācīja, ka Alcheimera slimniekiem var palīdzēt, dziedot viņa mīļāko dziesmu, saskaņojot ar viņa elpošanas ritmu. Tā es arī izdarīju – nodziedāju viņa mīļāko dziesmu «Ozola dēli», un tēvs, kurš iepriekš nerunāja ne vārda, pateica «jā». Ja pirms tam viņš uz mani un manu meitu Līgu skatījās ar tukšu, nevienu nepazīstošu skatienu, tad pēc tam pateica «jā». Es jautāju: «Vai tu mūs pazīsti?» Un viņš atkal pateica «jā». Tā pamazām tēvs atguvās. Sākumā tikai ar «jā» un «nē», bet pamazām sāka runāt. Māsiņa ienāca un teica: «Redz, kā zāles labi iedarbojušās.» Toreiz man nepietika pārliecības, lai pateiktu, ko es izdarīju. Ar šodienas pieredzi droši vien pateiktu. Tā var strādāt arī ar pacientiem, kuri ir komā. Tas ir ļoti personisks paņēmiens un pieeja.

Ieva. – Man ģimenes ārstes praksē nav tik daudz laika, lai tādai terapijai atvēlētu laiku, tāpēc ir ļoti labi, ka ir šāda alternatīva metode. Protams, tā neiedarbojas kā tablete, bet sniedz vēl vienu iespēju. Tomēr nevar solīt pacientam ievērojamu uzlabošanos jau pēc nedēļas. Kad ārsti pacientiem piedāvā šādu iespēju, ir jāsaprot, kuram tā būs piemērota, bet kuram – nē. Lai arī zāles ir vajadzīgas akūtu stāvokļu ārstēšanai, protams, jo mazāk ķīmijas, jo labāk.

Gunārs. – Ja šī terapija kā palīgterapija kādam palīdz, tas ir ļoti labi.

Mirdza. – (Smejas) Gunārs man ir teicis: «Ja es tevi kādreiz operēšu, tu tik dziedi.»

– Un jūs neapvainojaties?

Mirdza. – Nē, nemaz!

Gunārs. – Mēs ģimenē pie tādas apcelšanas esam pieraduši (smejas). Es viņu sākumā saucu par šamani ar tamburīnu.

Ieva. – Mirdza ir ļoti neatlaidīga. Mums laukos mājas ir kaimiņos, un dažkārt skatos: Mirdza nāk ar grāmatu. Viņa atnākusi ar anatomijas grāmatu un vēlas noskaidrot, vai kaut kādos atsevišķos gadījumos mūzikas terapija nevar palīdzēt.

Mirdza. – Es Gunāram uzdāvināju Liepājas Universitātē izdoto zinātnisko rakstu krājumu par mūzikas terapiju – teoriju un praksi. Tagad mēs gatavojam jau otro izdevumu.

Lai arī ne medicīnā, bet tomēr sfērā, kur jāpalīdz cilvēkiem, strādā arī Mirdzas meita Līga, kas ir sociālā darbiniece (Mirdzas dēls Mikus jau 15 gadus dzīvo ASV un strādā finanšu jomā kompānijā Ernst&Young – aut.).

Ieva. – Jā, un viņa ļoti daudziem cilvēkiem ir liels palīgs un atbalsts.

Gunārs. – Mūsu sabiedrība noveco, un ir ļoti daudz cilvēku, kam nav piederīgo, bet palīdzība ir vajadzīga.

Ieva. – Liepājā, manuprāt, šīs lietas ir diezgan labi sakārtotas. Es domāju, ka mazāk nekā agrāk ir vientuļo un par sevi parūpēties nespējīgo cilvēku, kuriem nebūtu sava sociālā darbinieka.

Gunārs. – To mēs redzam arī slimnīcā – ja ir kāds cilvēks bez piederīgajiem, slimības vēsturē ir sociālā darbinieka kontakti. Kad pacientam jādodas mājās, ir cilvēks, kas atbrauc pie viņa un palīdz. Arī slimnīcā ir sociālais darbinieks, kurš turpat uz vietas var daudz ko sakārtot. Bet teikšu atklāti: no laukiem gan nereti slimnīcā nonāk veci un vientuļi cilvēki, kuriem nav neviena, kas par viņiem parūpētos.

Ieva. – Tieši pateicoties Līgai, man tagad ir labs kontakts ar Liepājas Sociālo dienestu, kur lūdzu palīdzību, ja to vajag kādam manam pacientam, jo ģimenes ārsts nevar atrisināt sociālos jautājumus. Savukārt Līga zvana man, ja vajag padomu par kādu veco un vientuļo cilvēku, kam nepieciešama medicīniskā palīdzība. Līga un viņas kolēģi dara ļoti, ļoti vajadzīgu darbu. Sociālais darbs ir tikai jāattīsta un tam jāatvēl līdzekļi. Šī darba darītājiem gan ir jābūt ar ļoti stipru nervu sistēmu.

Mirdza. – Turklāt man ir prieks, ka Liepājas Sociālais dienests savā aprūpē esošajiem cilvēkiem ik gadu atvēl konkrētu naudas summu, ko viņi var izlietot dažādu alternatīvo terapiju pielietošanai.

– Jūs visi kopā esiet tāda draudzīga ģimene.

Gunārs. – Jā, mums nav nekādu konfliktu.

– Ko jūs labprāt kopā darāt?

Ieva. – Viena lieta, kas mūs visus saista, ir lauki – mēs dzīvojam kaimiņos. Mēs ar Mirdzu vasarās kopā ejam peldēties un kopā ar prieku svinam arī svētkus.

Kādreiz daudz sportojām, spēlējām basketbolu. Tagad esam pierimuši, bet uz baseinu aizejam.

Gunārs. – Savulaik mums slimnīcā bija sava basketbola komanda, spēlējām arī pilsētas līmeņa sacensībās.

Ieva. – Reizēm gan vakaros gribas vienkārši būt mājās, neko nedarīt un mierīgi paskatīties televizoru, lai atslēgtos no ikdienas.

Mirdza. – Mans prieks jau trīsdesmit gadus ir mans koris Lauma.

Ieva. – Mirdza mūs arī ir aicinājusi dziedāt, bet tad mums bija sports, un tagad vairs neaicina (smejas).

Mirdza. – Man ir tāds terapeitiskais koris, kur cilvēki atnāk izlādēties un gūt prieku. Bet mums ir arī koncerti, uzstāšanās, izbraukumi, kopīgi pasākumi. Kora šarms ir tajā, ka cilvēks jūtas kaut kam piederīgs, un dziedot cilvēkam izstrādājas laimes hormons.

Ieva. – Vasarā, kad Mirdzai ir dzimšanas diena, uz laukiem atbrauc viss koris, un tad nav tikai tukšs pasākums ar desiņu cepšanu, bet tā ir kārtīga izdziedāšanās.

Pārpublicējums no laikraksta „Tauta un veselība”

tematiskā pielikuma „Kurzemes veselības avīze”

linija4

linija2

Foto galerijas

14/02/2011

kuņģa samazināšanas operāciju veic ķirurgi V. Rozītis un M. Naļivaiko

14/02/2011

Asinsvadu operāciju veic ķirurgs A. Brūveris

linija3

Video galerijas