Mēs izmantojam sīkdatnes, lai nodrošinātu jums ērtāku un drošāku lietošanas pieredzi. Turpinot pārlūka sesiju vai nospiežot pogu "Piekrītu", jūs apstiprināt, ka piekrītat izmantot sīkdatnes.

Jūs varat atcelt savu piekrišanu jebkurā laikā, mainot pārlūka iestatījumus un izdzēšot saglabātās sīkdatnes. Iepazīstieties ar sīkdatņu izmantošanas politiku mūsu Privātuma politikā

Piekrītu
!!! Pieraksts pie speciālistiem / uz izmeklējumiem

Ir jautājumi par

COVID-19?

Zvani: 67387661

Aicinām neizmantot ārkārtas tālruni 113 kā uzziņu tālruni, kur iegūt informāciju par COVID-19, lai neradītu risku citiem cilvēkiem saņemt palīdzību dzīvībai kritiskās situācijās.

Ko mēs piedzīvojam pandēmijā un kā parūpēties par sevi

c_297_145_16777215_00___images_bildes_rakstiem_ko_mes_piedz_ja_resize40x40.jpg

Drošība un apdraudējums

Nu jau ilgu laiku dzīvojam Covid-19 pandēmijas ēnā. Piedzīvojot kārtējo slimības uzliesmojumu, nevaram noliegt, ka kaut kādā mērā šī situācija skar katru no mums. Vai esam sev uzdevuši jautājumu - ko tieši izjūtam? Vai esam spējuši rast atbildi uz šo jautājumu? Iespējams, ka lielākoties mēs piedzīvojam nedrošību, jo nezinām kādas izmaiņas nesīs katra nākošā diena.

Ko tad īsti zinām par cilvēka vajadzībām? Pirmais, kas nāk prātā ir psihologs un filozofs Abrahams Harolds Maslovs, kas ir pazīstams ar izveidoto vajadzību hierarhiju, kurā viņš vajadzību pēc drošības ir ierindojis uzreiz pēc pamatvajadzībām – gaisa, ūdens, miega, barības, siltuma, veselības, dzīves telpas, seksualitātes. Vajadzība būt drošībā – ko tad īsti tas nozīmē? Tas ir eksistenciāls jautājums. Nebūt drošībā nozīmē būt apdraudētam. Tāpēc dažkārt situācijās, kurās nonākam, vajadzība nokļūt drošībā nereti ierindojas pat pirmajā vietā – uz brīdi. Lai vispirms parūpētos par savu drošību, spējam aizmirst par izsalkumu, slāpēm. Nonākot drošībā, atkal par tām atceramies, jo arī to piepildījums ir izdzīvošanas jautājums. Protams, par drošību vienmēr var runāt tikai kā par kaut ko relatīvu, jo ikdienā ik pa brīdim mūs kaut kas apdraud, taču mēs zinām, kā ar to tikt galā – kā pāriet ielu, lai mašīna nesabrauc, kā lietot kādu ierīci, instrumentu, lai nesavainotos utt..

Dzīvojot pastāvīgā apdraudējumā, cilvēkos dažkārt paaugstinās ne tikai spriedzes un stresa, bet arī agresijas līmenis. Neziņa un nenoteiktība ir mokoša, jo gribam konkrētas, skaidras atbildes, risinājumus. Parasti cilvēki meklē sev līdzīgi domājošus cilvēkus, lai saņemtu atbalstu. Sabiedrība patlaban ir sašķelta Covid-19 dēļ. Ir izveidojušās it kā divas grupas – tie kas, atbalsta vakcinēšanos un tie, kas to noliedz. Dažkārt paziņas satiekoties centīgi cenšas viens otru pārliecināt par savas izvēles pareizību, nereti sarunā nonākot līdz diezgan agresīviem toņiem. Bet agrāk sarunas starp šiem cilvēkiem bija sirsnīgas, priecīgas. Par laimi, tā nav ar visiem. Tad, kad jūtamies apdraudēti un meklējam drošību, ir tik viegli ļaut maldināt sevi. Mēs katrs meklējam sev vispieņemamāko patiesību, kas sola drošību, atbrīvošanu no bailēm un pastāvīgās trauksmes. Dažkārt ir sajūta, ka nav uz ko paļauties, jo neviens nezina ātru un simtprocentīgi drošu situācijas risinājumu. Cilvēki, pārāk ilgi esot trauksmes stāvoklī, mēdz pat nepamanīt, ka kaut kas viņu uzvedībā, rīcībā, attieksmē pret sevi un citiem vairs nav tā kā agrāk. Tad ir laiks parūpēties par sevi. Laiks pajautāt – kas notiek ar mani? Ko es jūtu? Kā es varu palīdzēt sev?

 

Ko nozīmē rūpēties par sevi

Uz jautājumu, vai mēs par sevi rūpējamies, vairums no mums atbildētu: „Protams”. Taču, ja mums pajautātu, kā tieši mēs to darām, visdrīzāk nespētu uzreiz atbildēt. Jāsaprot, ka rūpes par sevi nav savtīgas, tā nav tikai savu vajadzību apmierināšana. Tikai tad, kad būsim parūpējušies par sevi, mēs būsim savā vislabākajā veselības stāvoklī un spēsim sniegt uzmanību un enerģiju arī citiem. Kā tur bija ar tiem Duracell zaķīšiem  - kad ir gana enerģijas, varam paveikt daudz ko. Bet, kā ir tad, ja enerģijas un spēka ikdienā nepietiek?

Rūpēties par sevi - ir veikt jebkuras darbības, ar kuru palīdzību mēs apzināti tērējam enerģiju, laiku un arī naudu savai fiziskajai un psihoemocionālajai veselībai. Liekas vienkārši. Taču vispirms būtu svarīgi saprast, kas NAV rūpes par sevi. Tad, kad piespiežam sevi ar kaut ko nodarboties, un mums nav prieka par to, tad tās pavisam noteikti nav rūpes par sevi. Rūpes par sevi ir tas, ko mēs plānojam, nevis tas, kas notiek pats no sevis. Tā vienmēr ir mūsu apzināta izvēle. Ieplānoto vajadzētu atzīmēt kalendārā un pat pastāstīt vēl kādam, lai apņemšanās darīt tiktu nostiprināta. Tātad, lai parūpētos par sevi, pavisam noteikti ir kaut kādas lietas, kuras jāsāk darīt. Rūpes par sevi nevar un nedrīkst radīt negatīvas emocijas. Tās ir kā apģērbs – kas patīk un der vienam, nepatīk un neder citam. Rūpēties par sevi nozīmē kaut ko darīt, nepiespiežot sevi un jūtot apmierinājumu par to, ko darām. „Rūpes par sevi ir kaut kas tāds, kas mūs piepilda ar enerģiju, nevis to atņem” (Agnes Wainman, 2020).

 

Kas tieši ir vajadzīgs manam ķermenim un prātam

Lai spētu pilnvērtīgi funkcionēt, mums ir nepieciešams palīdzēt sev atjaunoties un attīstīties. Savukārt, lai to varētu, jebkurā situācijā svarīgi saprast, kas ar mums notiek un apzināties savas vajadzības. Pavisam noteikti ir vajadzība pēc miega un atpūtas, atbilstoša uztura, fiziskajām aktivitātēm, fiziskām rūpēm par sevi un rūpēm par savu iekšējo pasauli, kas noteikti jāakcentē visvairāk.

Tas, ka pandēmijas situācijā izjūtam trauksmi vai bailes, ir normāli, lai gan nepatīkami. Emocijas un jūtas mums ir nepieciešamas, lai brīdinātu mūs par briesmām, un, jo lielāks apdraudējums, jo spēcīgākas būs emocijas. Ja bailes un trauksme mums traucē dzīvot līdz šim ierasto dzīvi vismaz iespēju robežās – bail iziet ārā, ir vēlme norobežoties, pat nesarunāties, sajūtas, ka paši netiekam galā, jūtamies bezizejā, ja liekas, ka mūsu emocionālais stāvoklis ir traucējošs, ja jūtam, ka fiziski nespējam darboties pastāvīga stresa dēļ, ja jūtamies izdeguši, tad ir vērts vērsties pie speciālista.

Ja jūtam, ka pietiek spēka mēģināt pašiem sev palīdzēt, tad ir svarīgi to darīt pakāpeniski. Vispirms ir vērts saprast, kas tieši uztur mūsos trauksmi un spriedzi – vai tie ir kādi iekšēji vai ārēji iemesli, un pēc tam veikt šo iemeslu “revīziju” – izanalizēt, saprast, ko var mainīt, samazināt, palielināt, stabilizēt. Ārēji trauksmes un spriedzes iemesli galvenokārt ir dažāda veida ziņas, ko saņemam no masu medijiem. To ietekmi uz mūsu psihi pastiprina attēli un skaņa. Ja saņemtās ziņas palielina trauksmes līmeni, tad nespējam to kontrolēt. Spilgti attēli, satraucoša satura video piesaista mūsu uzmanību un ilgi paliek mūsu atmiņā, domās. Tādējādi ziņas labāk lasīt, tāds process ir vairāk vadāms. Labi, ja kādu laiku spējam ziņas pat vispār nelasīt, neskatīties. Ziņas, kuras mums ir jādzird, tik un tā mums nodos līdzcilvēki.

Trauksmi pastiprina arī saskarsme ar trauksmainiem cilvēkiem, vienalga, vai tie ir mūsu tuvinieki, draugi, darba kolēģi, ar ko līdzās strādājam, cilvēki, kuriem sniedzam pakalpojumu. Līdz ar to mēģinājumi izvairīties no saskarsmes pasliktinās attiecības, un tas mums nav vajadzīgs. Taču mēs varam noskaņot sevi nestrīdēties, pieņemt, ļaut otram izrunāties. Saskarsme, tuvas attiecības ar citiem ir pats galvenais, kas ļauj dzīvē justies labi. Pētījumi liecina, ka pat, ja cilvēkam nav  naudas vai veiksmīga karjera, bet ir labas attiecības kaut vai ar vienu cilvēku, tad ar to pietiek, lai sajustos labāk. Tāpēc arī pandēmijas apstākļos attiecības ir jāuztur un jāmeklē iespējas, kā tās uzturēt.

Ja saprotam, ka, piedzīvojot grūtības, ceļas trauksme,  tad jāmēģina atcerēties, kas kādreiz ir palīdzējis nomierināties grūtās situācijās. Vēl jo vairāk svarīgi tas ir tad, kad saprotam, ka trauksme un līdz ar to spriedze, var kļūt par pastāvīgu, uzmācīgu pavadoni, ja situācija ir ilgstoša. Protams, ir lietas, kuras noteikti nevajadzētu darīt, lai sevi nomierinātu. Piemēram, lietot apreibinošas vielas vai katrā tādā reizē apēst ko gardu. Taču radošas nodarbes, rokdarbi, sports, stresu mazinoši vingrinājumi, pretstresa bumbiņas, su-džok gredzentiņi, pastaigas, masāžas, pirts, hobijs, ar ko ļoti patīk nodarboties un vēl daudz kas cits, kas novirza domas un palīdz parūpēties par sevi noteikti noderēs. Izvēle, ko darām, paliek mūsu ziņā atkarībā no situācijas, kurā esam, un iespējām. Galvenais ir meklēt nevis to, kas nav iespējams, bet to, kas ir iespējams.

Tā kā mēs visu piedzīvojam caur emocijām, ir svarīgi saprast, kas tad ar mums notiek, kas ir trauksmes iekšējie cēloņi – varbūt kaut kas, ko esam piedzīvojuši pagātnē sasaucas ar tagadnes situāciju. Mums katram ir iekšējais bērns un tieši viņš ir pakļauts iracionālām bailēm, domām, stāvokļiem – visam tam, kas rada spēcīgu trauksmi (pazīmes, kā to sevī atpazīt – tādās reizēs nervozi dauzām kājas pret zemi, nevaram mierīgi nosēdēt, plēšam ādu, matus, graužam nagus, knibinām pirkstus vai kādus priekšmetus, vēderā nepatīkami kņud utt.). Ļoti svarīgi to laikus atpazīt un savu iekšējo bērnu pažēlot. Jāatceras, ka mēs pavisam noteikti uz brīdi drīkstam justies slikti. Kad jūtam trauksmi, var palīdzēt arī sevi mierinošas frāzes “šobrīd ar mani viss ir labi”. Ja jūtamies, ka nekas nav labi, tad svarīgi meklēt to, kas tomēr ir labi. Palīdzēs frāzes, piemēram, “šobrīd es varu staigāt, es varu lasīt, es varu nomazgāt traukus, es varu vingrot, es varu aiziet uz veikalu” – varam uzskaitīt visu, ko spējam un sajusties pateicīgi par to, ko šobrīd varam paveikt. Ja, piedzīvojot nedrošību, trauksmi, bailes, pajautāsim sev: “Kas ar mani notiek?”, un spēsim atzīt: “Jā, es izjūtu bailes. Jā, es izjūtu trauksmi,” tas palīdzēs apzināties, kas ar mums notiek un veiksmīgāk vadīt savas emocijas. Palīdzēs jebkas, ar kā palīdzību spēsim izteikt to, ko izjūtam.

Visbiežāk mēs diskutējam par to, ko pandēmija mums ir atņēmusi. Bet ne mazāk svarīgi ir apzināties, ko tā ir devusi. Nekad jau nav tā, ka viss ir tikai slikti vai tikai labi. Arī šī pandēmija ir pavērusi kādas jaunas iespējas, ļāvusi apgūt jaunas prasmes un zināšanas, ļāvusi apzināties dzīves svarīgākās vērtības. To, kam agrāk piešķīrām pārāk mazu nozīmi un uztvērām par pašsaprotamu, iemācījusi saprast, bez kā mēs varam iztikt. To, cik veiksmīgi mēs protam tikt galā ar dzīves grūtībām, un kas mums vēl ir jāmācās.

 

Diāna Oļukalne, psiholoģe