!!! Pieraksts pie speciālistiem / uz izmeklējumiem

Pieraksts uz Aprīli:

29. marts – uz izmeklējumiem;

31. marts – uz speciālistu konsultācijām;

PIERAKSTS PIE BĒRNU ZOBĀRSTA
31.05.2017. no 14:00 līdz 19.00
Pierakstīties pa tālruni: 63427542 vai personīgi Zobārstniecības poliklīnikā K.Zāles laukumā 2.
!!! Onkoloģisko pacientu diagnostikas un aprūpes kārtība
Pacienti ar aizdomām par onkoloģiskām saslimšanām uz izmeklējumiem un speciālistu konsultācijām ar korekti noformētu ģimenes ārsta nosūtījumu (forma 027/u) var pieteikties Liepājas Reģionālās slimnīcas Konsultatīvās nodaļas reģistratūrā katru darba dienu no plkst.10 .00 līdz 15.00

Mainās slimnīca un maināmies mēs paši

Daudzi jaunie kolēģi, ja atgrieztos 25 gadu pagātnē, nemaz nemācētu strādāt, jo mūsdienās ir citas metodes un diagnostika, uzskata Jānis Ceika
Daudzi jaunie kolēģi, ja atgrieztos 25 gadu pagātnē, nemaz nemācētu strādāt, jo mūsdienās ir citas metodes un diagnostika, uzskata Jānis Ceika

Mūsu slimnīcai 2011. gadā aprit 25 gadi. Vai tas ir maz vai daudz? Ja vērtējam kādas iestādes mūžu, tad 25 gadi šķiet maz, jo ir slimnīcas, kuras atzīmē 50, 100, 150 un vairāk gadu. Ja runājam par cilvēka mūžu, no kuriem 25 gadi aizvadīti strādājot medicīnā, tad tas ir daudz.

Uz sarunu aicinājām Internās medicīnas bloka virsārstu Jāni Ceiku - vienu no tiem nedaudzajiem dakteriem, kurš Liepājas Reģionālajā slimnīcā strādā kopš tās pirmsākumiem.

 

Jūsuprāt kādi bija priekšnoteikumu, lai šādu slimnīcu sāktu būvēt?


- Vēl padomju savienības laikos tādai lielai pilsētai kā Liepājai vajadzēja vairāk līdzekļu veselības aprūpē, bet piešķirtā finansējuma apjoms bija atkarīgs no gultu skaita un līdz ar to tika pieņemts lēmums ārpus pilsētas būvēt lielu slimnīcu. Taču tādam lielam monstram kā mūsu slimnīcai ar divpadsmit ārstnieciskajiem un vēl diviem saimnieciskajiem stāviem, pietiekoši daudz vajadzēja gan ūdeni, gan siltumu, gan daudz ko citu un tāpēc plānoja vienlaikus turpat celt arī lielu gaļas kombinātu un lielu kombikorma rūpnīcu. Tas bija liels komplekss - divas rūpnīcas un slimnīca ar savu infrastruktūru – siltumu, ūdeni utt..

 

Tā laika funkcionāri nolēma celt jaunu slimnīcu, lai piesaistītu naudu veselības aprūpei?


- Jā, protams, lai attīstītu medicīnas nozari Liepājā. Savulaik Veselības ministrijā katrai specialitātei bija savs galvenais speciālists, piemēram, endokrinologs, okulists, gastroenterologs utt., un ceļot šādas lielas slimnīcas, veidoja arī attiecīga nosaukuma nodaļas. Līdz ar to sākumā nodaļu bija ļoti daudz. Ja tagad ir tikai atsevišķas gultas terapijā vai ķirurģijā, tad toreiz tās bija nodaļas. Piemēram, acu slimību nodaļa, ausu, kakla, deguna slimību nodaļa, bija arī atsevišķa gastroenteroloģijas nodaļa un neiroķirurģijas nodaļa u.c..

 

Vai tajā laikā tas bija pamatoti, ka ar plašu vērienu ceļot jaunu slimnīcu, vajadzēja arī daudz nodaļu?


- Tolaik bija savādāks skatījums uz medicīnu. Piemēram, gastroenteroloģijas slimniekiem, tas ir čūlas slimniekiem bija paredzētas ārstēšanas kūres divas reizes gadā – pavasarī un rudenī, kad ir paasinājumi. Tad arī vajadzēja attiecīgu nodaļu, lai attiecīgi tur ietilpinātu lielu skaitu pacientu, kuri veselu mēnesi labi paēstu, saņemtu zāles un pēc tam atkal turpinātu savus kaitīgos ieradumus. Protams, smagākie gadījumi arī tagad tiek ārstēti slimnīcā, taču lielu daļu no izmeklējumiem tagad izdara ambulatori un pacienti var veseļoties mājās.

 

Runājot par slimnīcas dzimšanas dienu tiek minēti divi datumi 19. februāris, kad svinīgi pārgrieza lentu un 30. septembris, kad to pieņēma ekspluatācijā galīgajā variantā.


- Visi dokumenti bija parakstīti ar 19. februāri un tas nozīmē, ka tieši šo datumu var uzskatīt par oficiālo slimnīcas darbības uzsākšanas dienu, kad svinīgajā pasākumā toreizējais veselības ministrs Vilhelms Kaņeps pārgrieza lentu un pirmajam slimnīcas galvenajam ārstam Oļegam Timofejevam pasniedza simbolisku atslēgu. Taču palika astītes, un tās ievilkās ļoti ilgi, jo tolaik tā bija pieņemts - bija svinīgā atklāšana, bet palika neizdarības, un tās bija jāpabeidz pēc tam. Pēdējais objekts, kas tika nodots ekspluatācijā pēc slimnīcas oficiālās atklāšanas, bija krematorijas krāsns.

Vienu brīdi pilsētā darbojās divas slimnīcas – jaunuzceltā, kuru nosauca par Centrālo slimnīcu un Vecā slimnīca, kura pārtapa par 1. slimnīcu, jo arī visas nodaļas vienlaicīgi nepārcēlās uz jauno slimnīcu. Tas notika pakāpeniski. Pirmie uz šejieni pārcēlās un darbu sāka Patanatomijas nodaļa. Tad ausu, kala un deguna ārsti. Pakāpeniski tika pievienots arī Dzemdību nams, bet Bērnu slimnīca jau daudz vēlāk.

Pirmie pacienti slimnīcā sāka stāties 17. februārī Kardioloģijas un Gastroenteroloģijas nodaļā, jo ministrijas uzstādījums bija tāds, ka slimnīcā oficiālajā atvēršanas dienā bija jābūt vismaz 200 pacientiem no 800 paredzētajiem. Kuriozs bija tas, ka pacientu gan bija, bet nebija vēl pietiekoši daudz šķīvju, krūzīšu un cilvēki ēda divās maiņās. Nepietika arī zāļu, jo tolaik medikamentu sadale notika centralizēti un ar to nodarbojās galvenā aptieku pārvalde. Sistēma bija smagnēja, laikietilpīga un apgāde ar medikamentiem nevedās tik labi kā vajadzēja. Savukārt sterilo šķīdumu slimnīcai vajadzēja sagatavot pašai, bet iesākumā tas nemaz nebija iespējams un šķīdums, kuram bija ļoti īss derīguma termiņš, tika vests no Vecās slimnīcas. Šodien ir diezgan liels satraukums, ja nav pietiekošā daudzumā attiecīgās grupas antibiotikas, toreiz bija gandrīz vai speciāla sadale un brīžiem bija tā, ka trūka pat penicilīns, kas bija jādala uz galviņām un pie stingras kontroles. Tāda bija vecā sistēma, kad rakstījām vēstules vietējai galvenajai aptieku pārvaldei un tie savukārt uz Rīgu un atkal atpakaļ. Tas aizņēma ļoti ilgu laiku.

 

Taču, laikam ejot, ārstēšanas metodes un iespējas ir ļoti stipri mainījušās.


- Jā, protams, piemēram, kaut vai acu operācijas – tagad tās izdara Dienas stacionārā un nav ilgstoši jāguļ slimnīcā. Tāpat arī infarkta un sirds slimnieku ārstēšana ir kā diena pret nakti - ja kādreiz bija ilgi jāguļ stacionārā, tad tagad līdz ar invazīvās kardioloģijas un izmeklēšanas metožu attīstību, tās ir pāris dienas.

 

Jūs savulaik bijāt kādreizējās Kardioloģijas nodaļas vadītājs?


- Jā, biju tās izveidotājs un pirmais vadītājs. Kādreiz tā bija viena no lielākajām nodaļām slimnīcā. Bet tagad tā daļēji palikusi kā 8. terapijas nodaļa.

 

Tas nozīmē, ka tik liela un plaša nodaļa vairs nav nepieciešama?


- Tāda kāda tā bija ar 50 – 60 gultām, protams, nav vajadzīga, jo tagad vairs nenotiek tik ilgstoša pacientu guldināšana slimnīcā. Tiek veikta izmeklēšana, nozīmēta terapija un ārstēšanos var turpināt ambulatori.

 

Salīdzinoši kā jūs raksturotu mediķa darbu tolaik un tagad?


- Domāju, ka daudzi jaunie kolēģi, ja atgrieztos 25 gadu pagātnē, nemaz nemācētu strādāt, jo mūsdienās ir citas metodes un diagnostika. Mums vispirms mācīja pacientu no galvas līdz kājām novērtēt vizuāli, ar rokām iztaustīt, ar ausi izklausīt, tad bez papildus izmeklēšanas metodēm noteikt diagnozi un sākt ārstēšanu. Šodien bez neskaitāmu analīžu un izmeklējumu veikšanas ārstēšanu nemaz neuzsāk un, ja uzsāktu, tad aizietu greizi. Tolaik, piemēram, rentgens darbojās tikai pāris dienas nedēļā, laboratorija pamazām ieviesa analīzes, to skaitā bioķīmiskās. Tagad laboratorijā ir moderni analizatori - čiks un kārtībā un rezultāti nav apšaubāmi. Tagad daudzviet atbildi dod datori. Kādreiz bija savādāk. Ārstam, izmeklējot pacientu, vajadzēja paļauties tikai uz savām zināšanām, rokām, acīm, ausīm un izjūtām.

 

Ne par velti saka, ka terapeitam ir vajadzīgas labas ausis, lai noteiktu diagnozi.


- Tas jau ir visiem. Varēja apbrīnot arī ķirurgus kā viņi diagnosticēja. Tagad neviens ķirurgs neoperēs apendicītu, kamēr tas nebūs pierādīts ultrasonoskopiski. Toreiz jau tādu iespēju nebija, bija tikai ķirurga rokas un pieredze. Protams, kādreiz bija daudz vairāk apendicīta operāciju, jo, nedod dievs, palaist garām. Nebija tādas reizes, kad slimnīcā piecminūtē neziņotu par to, ka veikta kārtējā apendektomija.

 

Laikam ejot mainījušās ārstu paaudzes. Šeit strādā arī pašu izaudzināti ārsti, kuri rezidentūru specialitātē izgāja slimnīcā. Arī manu – terapijas rezidentu skaits ir pietiekoši liels. Slimnīcā strādā radioloģes Daina Kāposta, Inga Vigule, Līga Zukule. Pilsētā – ģimenes ārstes Ieva Brundzule, Maruta Guste, Dmitrijs Butramjevs, Ludmila Juzupa, Daira Pūce, Renāte Posele. Šo ārstu skaitu varētu papildināt arī ķirurģijas rezidentūras vadītājs Viesturs Rozītis.

Pirms 25 gadiem slimnīca bija savādāka, iespējas bija savādākas. Tagad viss ir mainījies, attīstījies, gājis uz priekšu. Arī mēs esam mainījušies - augusi mūsu varēšana un slimnīca kļuvusi par vienu no attīstītākajiem medicīnas centriem ārpus Rīgas.

 

 

 

Indra Grase

slimnīcas sabiedrisko attiecību vadītāja