Mēs izmantojam sīkdatnes, lai nodrošinātu jums ērtāku un drošāku lietošanas pieredzi. Turpinot pārlūka sesiju vai nospiežot pogu "Piekrītu", jūs apstiprināt, ka piekrītat izmantot sīkdatnes.

Jūs varat atcelt savu piekrišanu jebkurā laikā, mainot pārlūka iestatījumus un izdzēšot saglabātās sīkdatnes. Iepazīstieties ar sīkdatņu izmantošanas politiku mūsu Privātuma politikā

Piekrītu
!!! Pieraksts pie speciālistiem / uz izmeklējumiem

Ir jautājumi par

COVID-19?

Zvani: 67387661

Aicinām neizmantot ārkārtas tālruni 113 kā uzziņu tālruni, kur iegūt informāciju par COVID-19, lai neradītu risku citiem cilvēkiem saņemt palīdzību dzīvībai kritiskās situācijās.

Mugurkaula ķirurģija Liepājā – realitāte!

PA260035
Agris Mertens (no kreisās) kopā ar Arti Gulbi veic mugurkaula stabilizācijas operāciju.

Pirms trim gadiem Liepājas Reģionālajā slimnīcā sāka strādāt traumatologs ortopēds Agris Mertens. Viņa iepriekšējā stažēšanās vieta bija Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca Rīgā. Tur viņš bija sācis specializēties mugurkaula ķirurģijā, tāpēc, pārceļoties uz Liepāju, plāni bija diži: attīstīt šo nozari arī te.

Pa šiem gadiem, pateicoties gan Liepājas slimnīcas vadības atbalstam un uzticībai jaunajam speciālistam, gan arī Dr. Arta Gulbja nesavtīgajai palīdzībai, plāns ir izdevies – Liepājas slimnīcā mugurkaula ķirurģija veiksmīgi attīstās. Arī turpmākie plāni ir lieli, un dakteris Mertens tos neslēpj.

 

 

– Kā jūs nonācāt Liepājā?

 

Varbūt sāksim ar to, ka, lai gan esmu dzimis un audzis Rīgā, Liepāja man nav sveša pilsēta. No šejienes ir nācis mans tēvs, un te joprojām man ir radi. Es neatnācu gluži uz svešu vietu. Tā sagadījās, ka pirms trim gadiem es vasaru pavadījumu Liepājā, un notika kaut kas skumjš – nomira viens no Liepājā pieredzējušākajiem traumatologiem Egils Deksnis. Bija vasara, atvaļinājumu laiks un slimnīcā katastrofāli trūka speciālistu. Tāpēc, kad man piedāvāja tur pastrādāt, es ar prieku piekritu. Tā sākās mana īstā iepazīšanās ar Liepājas slimnīcu. Taču es tur biju paviesojies jau agrāk. Liepājas slimnīca sadarbībā ar pašvaldību jau daudzus gadus organizē jauno ārstu karjeras dienas, kurās jaunos ārstus, kas vēl studē Rīgā, iepazīstina ar slimnīcu un rāda iespējas, kādas te būtu strādāt. Tagad šīs karjeras dienas notiek Rīgā, bet toreiz vēl bija tā saucamie treknie gadi, jaunos ārstus sēdināja lidmašīnā, kas tolaik vairākas reizes dienā kursēja maršrutā Rīga–Liepāja, veda uz šejieni, iepazīstināja ar slimnīcu un darba iespējām, ar pilsētu un kultūras pasākumiem. Vienreiz arī es atbraucu, taču teikšu atklāti – vairāk izklaides, ne darba intereses dēļ. Bet redz kā iznāca – es te paliku, esmu nostrādājis trīs gadus, man šeit patīk un prom iet nedomāju, jo es uzskatu, ka šeit man kā jaunam speciālistam ir lielākas iespējas, nekā tas būtu Rīgā.

 

– Un kāpēc izvēlējāties tieši mugurkaula ķirurģiju?

 

Rezidentūras laikā man bija labs pārdomu laiks. Toreiz radās iespēja uz trim mēnešiem aizbraukt uz ASV un stažēties pie traumatologa Kristapa Keggi. Līdz tam nebija tā īsti laika padomāt, ko es īsti dzīvē gribu, bet Amerikā laiks radās, un, tur esot, lai gan pirms tam jau biju praktizējies traumatoloģijā, izšķīros par labu mugurkaula ķirurģijai.

 

– Kā Liepājas slimnīcas kolēģi uzņēma tādu jauno censoni, kas nāca ar lieliem plāniem par mugurkaula ķirurģijas attīstīšanu?

 

Nevarētu teikt, ka pilnībā noliedza to, ko es te gribēju darīt, bet, protams, bija arī skepse un neticība, ka kaut kas tāds ir iespējams. Es domāju, ka pa šiem trim gadiem ar savu darbu esmu pierādījis, kas es esmu, ka ar mani var rēķināties, ka esmu ilgtermiņa spēlētājs un ka gribu nopietni strādāt, nevis halturēt. Un tā pamazām kolēģi sāka pie manis sūtīt pacientus – tā bija zīme, ka esmu pieņemts. Mana liela veiksme bija arī tā, ka jau iepriekš biju sastrādājies ar Arti Gulbi un viņš, savas specialitātes fanātiķis, piekrita pilnīgi par velti braukt uz Liepāju, un mēs kopā operējām. Tas atbalsts man bija ļoti svarīgs: gan profesionāli, gan arī morāli. Paldies jāsaka arī toreizējam Liepājas slimnīcas vadītājam un vēlākajam veselības ministram Jurim Bārzdiņam, kas bija ļoti atvērts jaunām idejām. Tagad tāds pats atbalsts ir no tagadējā slimnīcas vadītāja Edvīna Strika, kuram ir svarīgi, lai arvien attīstās kaut kas jauns. Tāpat mūs atbalstīja Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas direktors Vitolds Jurkevičs.

 

– Es ļoti labi atceros pirmo jūsu veikto mugurkaula operāciju Liepājā kādai sievietei, kura bija guvusi traumu autoavārijā. Toreiz jūsu darbs bija kā zem palielināmā stikla.

 

(Smejas) Es arī to ļoti labi atceros. Lai gan pirms tam Rīgā biju piedalījies un asistējis ļoti, ļoti daudzās mugurkaula operācijās, protams, ka te mani vēroja un bija liela neuzticība, jo bija pagājuši tikai divi mēneši, kopš ierados Liepājā. Zvanīju uz Rīgu Artim, un mēs ātri bijām gatavi operācijai. Kad sieviete veiksmīgi atveseļojās, man kā akmens novēlās no sirds.

 

– Nākamā operācija, kuras laikā jums abiem ar Arti Gulbi bija pievērsta pastiprināta ne tikai kolēģu, bet arī žurnālistu uzmanība, bija gadījums, kad sieviete Vaiņodē, glābjoties no ugunsgrēka, kāpa laukā pa otrā stāva logu, krita un salauza mugurkaulu. Dr. Gulbis kopā ar jums veica ļoti sarežģītu operāciju – divpusēju mugurkaula fiksāciju: gan no mugurpuses, gan priekšpuses.

 

Tas bija patiešām liels pārbaudījums, operācija bija gara, mums sekoja gan kolēģi, gan žurnālisti, un atbildība bija patiešām ļoti liela, jo mēs abi nekad tāda veida operāciju nebijām veikuši. Te es gribu piebilst, ka mēs abi ar Arti esam veikuši vairākas tādas operācijas, kādas Latvijā iepriekš vispār nav izdarītas. Tāpēc, ja mūs pavada veiksme, tā ir liela laime. Pagaidām tā ir bijis. Ja runājam par veiksmi, tad ir tā: tu vari uztaisīt daudz veiksmīgu operāciju, bet viena neveiksmīga to visu var sabojāt, tāpēc šim darbam ir jāpieiet ar ļoti, ļoti lielu atbildību. Turklāt reģionālajā slimnīcā tas ir dubultsvarīgi, jo cilvēki reģionos uzskata, ka kaut ko labu var paveikt tikai slimnīcā Rīgā. Un tad uzzina, ka arī te daudz lietu dara tikpat veiksmīgi. Taču atšķirībā no galvaspilsētas, kur kolēģi cilvēku izoperē un viņš aizbrauc ārstēties tālāk uz savu reģionu, te neviens nekur neaizbrauc, bet paliek uz vietas un turpina ārstēties turpmāk pie tā paša ārsta, kurš operējis. Un, ja nebūs labi, viņš nāks pie manis un tā arī teiks: man nav labi! Un es par to būšu atbildīgs. Turklāt pilsēta ir maza, un ja notiek kaut kas slikts, to ātri uzzina, tāpēc te nevar būt paviršs.

 

– Kur jums rodas drosme ķerties pie vēl nebijušām operācijām?

 

Esmu pārliecināts, ka tas ir jādara, ka nevar dzīvot rutīnā un visu mūžu veikt tikai un vienīgi vienu operāciju – ir jāiet uz priekšu. Un te ir tā lielā laime, ka mums ar kolēģi Gulbi tik ļoti saskan uzskati un ka tik labi spējam sastrādāties. Es uzskatu, ka ir jāskatās plašāk, ir jāriskē, jo ilgtermiņā tāds risks noteikti atmaksājas – citādi jaunas metodes neieviesīsim. Es arī bieži braucu uz Rīgu mācīties, un tagad abi ar Arti arī kopā spēlējam tenisu.

 

– Ja reiz jums abiem tik ļoti saskan, nav vēlēšanās mest kauliņus kopā un strādāt vienā klīnikā?

 

Nē, jo mums tomēr ir katram sava vieta, bet sadarbība ir ļoti svarīga.

 

– Kādi ir jūsu tālākie mērķi un ieceres?

 

Tās noteikti ir saistītas ar jaunu metožu attīstīšanu mugurkaula ārstēšanā. Te es nedomāju tikai operācijas, bet arī citāda veida ārstēšanu. Man nav pašmērķis sasniegt kādu noteiktu operāciju skaitu, svarīgākais ir palīdzēt cilvēkam ar sāpošu muguru. Un tas nenozīmē katru par varītēm stiept uz operāciju galda – ir arī dažādas konservatīvas metodes: piemēram, medikamentozā ārstēšana, fizioterapija un daudz kas cits. Pats svarīgākais ir, lai cilvēks jūtas labi, lai viņam nesāp mugura. Es ar pacientiem ļoti daudz runāju.

 

– Jūs konsultējat pacientus arī Ventspilī.

 

Jā, tur man ir privātprakse. Pacientu netrūkst ne Liepājā, ne Ventspilī. Pie manis brauc cilvēki arī no Kuldīgas, Talsiem, Saldus un citām vietām. Muguras sāpes ir mūsu laikmeta slimība.

 

– Jums noteikti nav svešs uzskats, ka valstī vajag pa vienam lielam, specializētam centram katrā specialitātē un tam jābūt galvaspilsētā.

 

Protams, lielo centru priekšrocība ir iespēja piesaistīt lielāku finansējumu, jo tur ir gan spilgtas personības, gan liels pacientu apjoms. Taču reģionālā centra būtiskākā priekšrocība, manuprāt, ir iespēja būt elastīgākiem nekā lielajiem centriem, pielāgoties mirkļa vajadzībām un ātrāk ieviest jaunas ārstēšanas metodes.

 

– Liela apjoma operācijas nav iedomājamas arī bez valsts finansiālā atbalsta, jo pacienti vieni nespēj par tām samaksāt.

 

Es varu būt tikai lepns par to, ka valsts mums šīm operācijām ir piešķīrusi naudu, turklāt arī no slimnīcas vadības ir finansiālais atbalsts tam, ko darām. Starp citu, tas ir tas, kas man patīk Liepājas slimnīcā – te atbalsta novitātes. Ārstam, kurš grib kaut ko jaunu darīt, tas ir ļoti, ļoti svarīgi, jo skaidrs, ka bez naudas nekas nav iespējams. Mūsu slimnīcas vadītājs Edvīns Striks ir tas, kurš mudina: vajag kaut ko jaunu, lai varam piesaistīt papildu finansējumu. Teikšu atklāti: ideju mums netrūkst! Turklāt es uzskatu: ja mēs mugurkaula operācijas veicam uz vietas Liepājā, tas ir ļoti būtiski arī reģiona attīstībai kopumā. Pirmkārt, ir vairāk iespēju reģiona iedzīvotājiem saņemt medicīnisko palīdzību uz vietas un, otrkārt, tā reģionam tiek piesaistīts vairāk naudas. Tas ir tāpat kā ar piena, maizes vai cita veida ražošanu – jo vairāk dara uz vietas, nevis iepērk, jo labāk reģiona attīstībai. Tātad mūsu, mediķu, darbs arī veicina tautsaimniecības attīstību.

Man šeit ir interesanti, es esmu šeit iedzīvojies. Pēc slimnīcas jaunā korpusa uzcelšanas mums ir jaunas un modernas operāciju zāles. Man šeit ir daudz draugu, un nekur prom braukt es netaisos.

 

 

 

 

Pārpublicējums no laikraksta „Tauta un veselība”

 

linija4

linija2

Foto galerijas

06/11/2015

Pēdas velves koriģējošu operāciju veic M.Leitlands, M.Malzubris

28/04/2014

A.Gulbis un A.Mertens veic jauna veida operāciju pusaudzim

linija3

Video galerijas

07/11/2015

Veic unikālu operāciju

09/05/2014

Bez sāpēm atgriežas skolas solā

Bez sāpēm atgriežas skolas solā