Naktī uz ielas. Čībās... vai sociālās problēmas slimnīcā

Striks 0012
Liepājas Reģionālās slimnīcas valdes priekšsēdētājs Edvīns Striks uzskata, ka slimnīcām ir jānodarbojas ar slimnieku ārstēšanu, nevis sociālo problēmu risināšanu.

Šodien slimnīcām dažkārt nākas risināt sociālos jautājumus, kas īsti nav veselības aprūpes kompetencē. Pagājušā gada nogalē visā Latvijā izskanēja informācija par gadījumu, kad vēlā vakara stundā slima sieviete, kura dzīvo ārpus Rīgas, ar ātro palīdzību aizvesta uz kādu galvaspilsētas slimnīcu. Tur viņa izmeklēta, sniegta nepieciešamā palīdzība, taču slimnīcā sieviete nav paturēta. Kad viņa varēja doties mājās, nebija neviena, kas palīdzētu tur nokļūt. To izdarīja kāds žurnālists, kurš nejauši gadījās notikuma vietā.

Vēlāk dažādās diskusijās tika meklēta atbilde, kāpēc šādas situācijas rodas un kā tās risināt. Līdzīgi gadījumi ir pieredzēti arī citās Latvijas slimnīcās: ātrās palīdzības mediķi cilvēku čībās un mājas drēbēs atved uz slimnīcu, tur viņu izmeklē, sadakterē un ļauj iet... Līdz mājām tālu, bet sava transporta viņam nav. Ko darīt?

 

Sarunā ar Liepājas Reģionālās slimnīcas valdes priekšsēdētāju Edvīnu Striku meklējam atbildes, kā šīs situācijas risināt un ko darīt, lai starp mediķiem un pacientiem būtu pēc iespējas mazāk konfliktu.

 

– Plašu rezonansi guvušajam Rīgas notikumam līdzīgs atgadījums bija arī jūsu vadītajā slimnīcā. Sieviete, kurai bija lauzta roka, lūdza atļauju piezvanīt, taču nesaprašanās dēļ viņai nācās iet uz autobusa pieturu, kur viņu apzaga. Tā sacīt, vesela neveiksmju ķēde.

 

– Sākot šo sarunu, es vispirms gribu uzsvērt to, ka gadījumi, kad pacienti kaut kādu iemeslu dēļ vēlās vakara stundās netiek mājās no slimnīcas, ir īpaši izņēmumi, nevis sistēma. Tā tas ir mūsu slimnīcā, un es esmu pārliecināts, ka arī visās citās slimnīcās, kur kaut reizi kaut kas tāds ir noticis. Runājot par jūsu pieminēto gadījumu, man tūlīt jāatzīst, ka tā bija tikai un vienīgi nesaprašanās. Iespējams, ja šī sieviete precīzāk būtu pateikusi savu vajadzību un arī māsiņa uzmanīgāk būtu viņu uzklausījusi, nekas tāds nebūtu noticis. Viņa lūdza, lai māsiņa piezvana ātrajai palīdzībai – tā viņu aizvedīšot mājās. Māsiņa skaidri un gaiši pateica, ka tā nenotiek, jo tā patiešām nenotiek. Vēlāk izrādījās, ka sieviete, kura pati savulaik tur strādājusi, lūgusi, lai piezvana tovakar dežurējošajai dispečerei, bijušajai kolēģei. Tā savukārt sazvanīšot viņas vīru, kurš atbrauks pakaļ. Kā jau es teicu: viens neprecīzi izteicās, otrs nepārjautāja un, lūk, rezultāts.

 

– Jā, bet daudzi cilvēki patiešām nesaprot, kāpēc ātrā palīdzība, kas atveda uz slimnīcu, nevar arī aizvest mājās?

 

– Tāpēc, ka ātrā palīdzība nav taksometrs. Tai ir pavisam citas funkcijas, turklāt šī dienesta izbraukumi ir pārāk dārgi.

 

– Tad, kā, jūsuprāt, risināt šādas situācijas? Kā to dara Liepājas reģionālajā slimnīcā?

 

– Situācijas ir ļoti dažādas, un mēs tās risinām individuāli. Vispirms runāsim par tiem gadījumiem, kad cilvēku patiešām atved nakts vidū, piemēram, ar lauztu kāju. To ieģipsē, palikt slimnīcā nav nepieciešams, un pacients var doties mājās un turpināt ārstēties ambulatori. Ja cilvēkam nav līdzi naudas taksim, lai nokļūtu mājās, un nav līdzi arī telefona, lai piezvanītu kādam, kurš var atbraukt un viņu pārvest mājās, mediķi drīkst atļaut piezvanīt pa slimnīcas telefonu. Es zinu, ir izskanējusi informācija, ka slimnīcā neatļauj piezvanīt, lai pateiktu tuviniekiem, kas ir noticis, bet tā nav – vajadzības gadījumā piezvanīt drīkst! Un mūsu mediķi to zina. Ja cilvēkam nav neviena, kam tai brīdī piezvanīt, viņam piedāvā pārlaist nakti slimnīcas viesnīcā, kas tagad maksā piecus latus. Vēl pagājušogad, kad slimnīcas no valsts saņēma tā saucamā sociālā spilvena finansējumu, kas bija atvēlēts trūcīgo un maznodrošināto personu ārstēšanai, šajā naudā bija iekļauta arī apmešanās slimnīcas viesnīcā bez maksas. Šīs personas tādu iespēju izmantoja diezgan bieži. Īpaši pacienti, kuri ārstējās dienas stacionārā un dzīvoja patālāk no Liepājas. Dažkārt arī tie cilvēki, kuriem palīdzību sniedza vēlu vakarā, kad sabiedriskais transports vairs nekursē. Diemžēl šogad tāda atvieglojuma vairs nav. Vēl ir situācijas, kas gan atšķiras no iepriekš aprakstītajām, taču nav mazāk nozīmīgas un problemātiskas. Tie ir gadījumi, kad slimnīcā ārstējas pacients no attālāka pagasta, kuru uz slimnīcu atvedusi ātrā palīdzība. Pienāk diena, kad viņš var doties mājās un turpināt ārstēties ambulatori, taču cilvēks vēl nav tik vesels, lai brauktu ar sabiedrisko transportu, bet viņam nav neviena tuvinieka, kas varētu atbraukt pakaļ ar personīgo automašīnu. Šādos gadījumos slimnīcas sociālais darbinieks sazvana pagasta sociālo darbinieku, izstāsta situāciju, un viņi ir gatavi savam iedzīvotājam palīdzēt. Problēma gan ir tāda, ka mašīna no pagasta uz Liepāju brauc varbūt pēc trim dienām. Tad arī piebraukšot! Bet ko mums darīt? Paturēt cilvēku vēl trīs dienas slimnīcā, par ko viņam būs jāmaksā? Turklāt tā tiks nelietderīgi tērēta arī slimnīcas nauda! Tā ir ļoti konkrēta sociālā problēma, par kuru slimnīcām nebūtu jābūt atbildīgām. Diemžēl pagaidām tā ir uzkrauta slimnīcu plecos.

 

– Vēlreiz atgriezīsimies pie tiem cilvēkiem, kuri gandrīz vai čībās paliek pa nakti slimnīcas uzgaidāmajā telpā. Ja reiz ātrā palīdzība viņus atved uz slimnīcu, cilvēki ir pārliecināti, ka tur arī paliks, bet tā ne vienmēr notiek.

 

– Medicīna attīstās, un salīdzinājumā ar agrākiem laikiem daudz kas ir mainījies arī Uzņemšanas nodaļu darbā un taktikā. Jau gadu Liepājas reģionālās slimnīcas Uzņemšanas nodaļā, ko esam pārveidojuši par Neatliekamās palīdzības nodaļu, ir izveidotas tā saucamās novērošanas jeb observācijas gultas, kurās ievieto atvestos pacientus. Tur viņiem veic izmeklējumus, apskata ārsti speciālisti. Tur pacientiem sniedz arī ārstniecisko palīdzību un vairāku stundu garumā novēro, lai izlemtu, vai ar to pietiek un stāvoklis ir stabilizēts tiktāl, ka cilvēks var doties mājās un turpināt ārstēties ambulatori, vai tomēr viņam ir vajadzīga tālāka ārstēšanās slimnīcā. Šajā gultā slimnieks var uzturēties pat līdz 24 stundām. Turklāt šīs gultas ir vērtīgas arī tāpēc, ka tieši Uzņemšanas nodaļā nakts stundās dežurē visi ārsti speciālisti. Tas nozīmē, ka pacienti akūtā situācijā uzreiz saņem visu nepieciešamo palīdzību un pastiprinātu aprūpi.

 

– Vai jums ir konkrētas idejas, kā šīs sarunas sākumā pieminētās problēmas risināt valstiskā līmenī?

 

– Es vēlreiz uzsveru – uz ielas patiešām neviens vēl nav palicis. Kaut kā situācijas tomēr ir atrisinātas: gan pie mums, gan arī citās slimnīcās. Es zinu, ka citu slimnīcu vadītāji domā par speciālu transportu, kas varētu vēlajās vakara stundās aizvest slimniekus līdz mājām, taču vienlaikus atzīst, ka tā nav slimnīcas funkcija. Nākotnē varbūt, bet šajos finansiāli grūtajos laikos, kad trūkst naudas slimnieku ārstēšanai, tas noteikti nav iespējams. Tajā pat laikā es zinu, ka nekur ārzemēs šādu problēmu nav, jo tur nav jācīnās ar nabadzību. Gadījumi pie mums pierāda tikai to, ka nevar veselības aprūpi izraut no kopējās ainas – tai nāk līdzi vēl vesela gūzma problēmu. Bet es, protams, nenoliedzu, ka dažkārt problēmas rodas neveiksmīgas komunikācijas rezultātā. Tā rodas lielākā daļa konfliktu. Neslēpšu, ka ik pa laikam mūsu slimnīcā konfliktu dēļ nākas atlaist pa kādam darbiniekam. Es nekādā ziņā neesmu atlaišanas piekritējs, un tāpēc mēs darbiniekam, kurš nespēj normāli kontaktēties ar cilvēkiem, vispirms cenšamies atrast kādu citu darbu. Jā, varbūt viņš nav labs komunikācijas meistars, bet viņam ļoti labi padodas darbi, kur nav jārunā ar cilvēkiem. Taču ir cilvēki, kuri rada konfliktus visur, kur tikai nonāk. Diemžēl no tādiem nākas šķirties.

 

– Kāda ir jūsu slimnīcas pieredze konfliktu risināšanā?

 

– Ja konflikti rodas, mēs lūdzam cilvēkus mums par tiem uzrakstīt. Pēc tam izrunājam notikušo ar visām iesaistītajām pusēm. Bieži vien atklājas, ka patiesībā nekāda konflikta nav, ka tās ir samilzušas un pārspīlētas emocijas, taču reizēs, kad pacientiem vai viņu tuviniekiem ir taisnība, vainīgās personas saņem sodu: gan mutisku aizrādījumu, gan piezīmi, gan brīdinājumu, gan arī zaudējumus finansiālā izteiksmē. Var pat nākties zaudēt darbu.

 

– Varbūt topošajiem mediķiem jau studiju laikā vairāk vajadzētu mācīt saskarsmes mākslu?

 

– Varbūt. Tāpēc mēs nupat esam vienojušies ar bijušo Liepājas Medicīnas koledžu, tagadējo Rīgas Stradiņa universitātes Liepājas filiāli par to, ka studenti nāks pie mums praksē tieši Uzņemšanas nodaļā un traumpunktā, kur notiek visintensīvākā saskarsme ar pacientiem, un mācīsies komunikāciju. Tomēr būtībā es uzskatu, ka viss ir atkarīgs no katra cilvēka paša. Ja māksla sarunāties, uzklausīt un būt pieklājīgam nav cilvēkā ieprogrammēta, tad iemācīt to diezin vai izdosies.

 

 

 

 

Pārpublicējums no laikraksta „Tauta un veselība”