Mēs izmantojam sīkdatnes, lai nodrošinātu jums ērtāku un drošāku lietošanas pieredzi. Turpinot pārlūka sesiju vai nospiežot pogu "Piekrītu", jūs apstiprināt, ka piekrītat izmantot sīkdatnes.

Jūs varat atcelt savu piekrišanu jebkurā laikā, mainot pārlūka iestatījumus un izdzēšot saglabātās sīkdatnes. Iepazīstieties ar sīkdatņu izmantošanas politiku mūsu Privātuma politikā

Piekrītu
!!! Pieraksts pie speciālistiem / uz izmeklējumiem

Ir jautājumi par

COVID-19?

Zvani: 67387661

Aicinām neizmantot ārkārtas tālruni 113 kā uzziņu tālruni, kur iegūt informāciju par COVID-19, lai neradītu risku citiem cilvēkiem saņemt palīdzību dzīvībai kritiskās situācijās.

Vēlamies kļūt par spēcīgu veselības aprūpes centru

P6200214 copy
Slimnīcas rekonstrukcijas darbu ietvaros pavasarī tika atklāta pilnīgi no jauna uzbūvēta divstāvu piebūve, kurā atrodas gan Konsultatīvā nodaļa un Dienas stacionārs, gan arī jaunas operāciju zāles, kas aprīkotas ar mūsdienu prasībām atbilstošām medicīnas iekārtām.

Liepājas reģionālajā slimnīcā norisinās slimnīcas rekonstrukcijas darbi. Kad pēc diviem gadiem būs pabeigta rekonstrukcijas otrā, trešā un ceturtā kārta, divas trešdaļas slimnīcas būs piedzīvojušas vērienīgas pārmaiņas.

Jau tagad paveikto var salīdzināt ar attīstītāko Eiropas valstu slimnīcu labākajiem standartiem. Par jau paveikto, vēl tikai gaidāmo un tālākām slimnīcas attīstības vīzijām stāsta šīs slimnīcas valdes priekšsēdētājs Edvīns Striks un valdes loceklis Andris Vistiņš.

 

 

– Vairāk nekā piecpadsmit miljoni latu – tāda ir naudas summa, kas līdz 2014. gada rudenim tiks apgūta Liepājas reģionālās slimnīcas attīstībā. Kā tas viss sākās – kā slimnīca tika pie tādas naudas?

 

PA160049
Edvīns Striks: «Pats galvenais ieguvums ir tās pārmaiņas, kas skārušas pacientu apkalpošanu, kā arī apstākļi jaunajās telpās, kas ir svarīgi gan pacientiem un viņu piederīgajiem, gan personālam, kas tur strādā.»
Edvīns Striks. – Sākums bija pirms vairāk nekā četriem gadiem, kad valsts no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) saņēma naudu Latvijas slimnīcu attīstībai, konkrētāk – tieši ambulatoro pakalpojumu attīstībai, jo ambulatorie pakalpojumi ir prioritāte arī visā Eiropā, lai mazinātu to pacientu skaitu, kam nepieciešama ārstēšanās slimnīcā. Lai to panāktu, ir svarīgi iespējami vairāk palīdzības sniegt pirmsstacionēšanas posmā.

Andris Vistiņš. – Taču, ja mēs paskatāmies vēl mazliet atpakaļ, tad sākums bija vēl agrāk, kad valsts līmenī tika lemts par onkoloģiskās palīdzības nodrošināšanu Latvijas iedzīvotājiem, un lēmums bija ārpus Rīgas šo palīdzību koncentrēt divās slimnīcās – Daugavpilī un Liepājā. Liepājā līdz tam onkoloģisko palīdzību daļēji sniedza Onkoloģiskajā slimnīcā, ko vēlāk, apvienojot ar Psihoneiroloģisko slimnīcu, pārdēvēja par Piejūras slimnīcu. Tāpat to jau gadiem ilgi nodrošināja arī Liepājas reģionālā slimnīca. Skaidrs, ka valstij nebija mērķtiecīgi uzturēt divas onkoloģiskās palīdzības vietas vienā pilsētā, turklāt aktuāls bija jautājums par jaunas Staru terapijas nodaļas būvniecību, lai pacientiem būtu pieejamas jaunākās un modernākās staru terapijas iespējas. Tāpēc tika pieņemts lēmums šo nodaļu būvēt pie Liepājas reģionālās slimnīcas, kur tādām vajadzībām jau bija piemērota vieta – savulaik pretgaisa aizsardzības vajadzībām būvētā patvertne. Jauno Staru terapijas nodaļu atklāja 2010. gada sākumā. Tās būvniecību, kā arī jauno staru terapijas iekārtu pilnībā finansēja no ERAF un valsts līdzekļiem. Pēc tam valsts no ERAF saņēma naudu, ko bija paredzēts ieguldīt Latvijas slimnīcu attīstībai.

E.S. – Taču te jāpiebilst, ka neviens mums tos miljonus nepiešķīra vienkārši tāpat. Lai tiktu pie naudas, mums bija ļoti pamatoti jāpierāda, kā to tērēsim. Prioritāte, protams, bija ambulatorā palīdzība, taču mēs spējām pamatot arī jauno operācijas zāļu nepieciešamību.

A.V. – Būtiski ir arī tas, ka ne jau uzreiz mūsu slimnīca tika pie 15 miljoniem. Sākotnēji tas bija 2,1 miljons onkoloģijas programmai, tad 3,4 miljoni stacionāra attīstības 1. kārtai, kuriem papildus piešķīra 1,5 miljonus. Savukārt vēlāk tika piešķirti vēl 9,2 miljoni. Naudas sadalījums sākotnēji nebija pilnīgi skaidrs, kas arī apgrūtināja infrastruktūras attīstības plānošanu ilgtermiņā.

E.S. – Tad arī dzima ideja par slimnīcas jaunās piebūves celtniecību, kuru šā gada pavasarī sākām apdzīvot. Turklāt, būtiski ir arī tas, ka, domājot par slimnīcas tālāko attīstību, jau izsludinot metu konkursu, mēs uzreiz gatavojām pilnu slimnīcas rekonstrukcijas plānu. Šis plāns tad arī ir mūsu slimnīcas nākotnes attīstības vīzija, ko soli pa solim īstenojam.

 

– Kā jau minējāt, pavasarī līdz ar slimnīcas jaunās piebūves atklāšanu tika īstenota rekonstrukcijas pirmā kārta. Kas ir paveikts tās laikā?

 

E.S. – Ir pilnīgi no jauna uzbūvēta jau pieminētā divstāvu piebūve, kurā atrodas gan Konsultatīvā nodaļa un Dienas stacionārs, gan arī jaunas operāciju zāles, kas aprīkotas ar mūsdienu prasībām atbilstošām medicīnas iekārtām. Papildus 1. kārtas rekonstrukcijas darbiem ir rekonstruēti visi slimnīcā esošie lifti, izbūvētas Neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas slūžas. Kopumā rekonstrukcijas darbi prasīja ne mazums pacietības un iecietības gan no personāla, gan slimniekiem un viņu piederīgajiem.

 

– Kāds no tā visa ir ieguvums?

 

P8190723
Andris Vistiņš: «Ja agrāk gan personālam, gan slimniekiem un viņu piederīgajiem bija jāmēro patāls ceļš no autobusu pieturas līdz slimnīcai, tad tagad autobuss pasažierus izlaiž zem nojumes tieši pie slimnīcas ieejas durvīm.»
A.V. – Sāksim kaut vai ar piekļuvi slimnīcai. Ja agrāk gan personālam, gan slimniekiem un viņu piederīgajiem bija jāmēro patāls ceļš no autobusu pieturas līdz slimnīcai, tad tagad autobuss pasažierus izlaiž zem nojumes tieši pie slimnīcas ieejas durvīm. Tas ir ļoti svarīgi – īpaši brīžos, kad sabiedriskais transports vajadzīgs cilvēkiem, kuriem ir grūtības pārvietoties. Bija, protams, zināmas problēmas, kamēr vienojāmies ar pārvadātājiem, taču nu tas ir aiz muguras, un rezultāts ir ļoti labs.

E.S. – Bet pats, pats galvenais, protams, ir tās pārmaiņas, kas skārušas pacientu apkalpošanu, kā arī apstākļi jaunajās telpās, kas ir svarīgi gan pacientiem un viņu piederīgajiem, gan personālam, kas tur strādā. Vispirms jau lielas izmaiņas ir skārušas ambulatoro pacientu apkalpošanu, sākot jau ar pirmo posmu – pacientu reģistrāciju –, kas vairs nenotiek, stāvot rindā pie lodziņa, bet cilvēks kā bankā var paņemt numuriņu un, mierīgi sēžot ērtos krēslos, sagaidīt savu rindu. Tas pats arī, gaidot rindā pie vajadzīgā speciālista. Pacientu pieņemšana notiek pirmajā stāvā, bet otrajā stāvā ir operāciju zāles un Dienas stacionārs, kurā sniegtos pakalpojumus plānojam attīstīt vēl vairāk nekā līdz šim. Strādājot jaunajās telpās, gan mediķi un citi darbinieki vairāk smaida, gan arī pacienti ir iecietīgāki, jo videi, kurā cilvēks nonāk, tomēr ir ļoti liela nozīme. Protams, vēl ir nianses, kas jāsakārto, piemēram, jānoregulē ventilācijas sistēma. Tam ir vajadzīgs laiks, taču pārmaiņas ir nenoliedzamas, un viesi no citām zemēm, kas pie mums ir bijuši, atzinuši, ka mūsu jaunās telpas atbilst visiem Eiropas slimnīcu labākajiem paraugiem.

 

– Jūs jau esat ķērušies pie rekonstrukcijas nākamās kārtas īstenošanas. Ieskicējiet, kādas pārmaiņas gaidāmas tālāk?

 

E.S. – Nākamās kārtas īstenošanai mums ir piešķirti vairāk nekā deviņi miljoni latu. Un tas notika, pateicoties mūsu prasmei pierādīt, ka Liepājas slimnīca ir tā, kurā ir vērts ieguldīt naudu.

A.V. – Mūsu plānus gan mazliet izjauca Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta (KPFI) finansētais projektu konkurss, kas paredzēja naudu tieši slimnīcu energoefektivitātes pasākumiem. Arī mēs tajā plānojām piedalīties un nosiltināt ārējo fasādi. Līdz ar to mēs nolēmām, ka no ERAF naudas pie šiem darbiem neķeramies. Taču projekta virzība vismaz pagaidām ir apstājusies. Mēs tomēr ceram, ka ne uz visiem laikiem un ka mums būs iespēja iecerēto paveikt. No šīs naudas mūsu slimnīcai būtu nepieciešams aptuveni miljons latu. Energoaudits un visi citi nepieciešamie priekšdarbi jau ir veikti. Protams, laiks ir pagājis, un tie ir jākoriģē, taču tas viss ir paveicams bez lieliem ieguldījumiem.

E.S. – Rekonstrukcijas nākamajā kārtā paveicamie darbi ir Intensīvās terapijas nodaļas, Jaundzimušo nodaļas un Dzemdību nodaļas pārvietošana uz jaunām telpām, kas atradīsies otrajā stāvā, tāpat arī funkcionālās diagnostikas pārvietošana iespējami tuvu Konsultatīvajai nodaļai, slimnīcas pagraba pārbūve un pielāgošana personāla ģērbtuves vajadzībām, kā arī slimnīcas viena spārna pilnīga rekonstrukcija no pirmā līdz pašam augšējam – divpadsmitajam – stāvam. Ja vēlreiz atgriežamies pie ambulatorajiem pakalpojumiem, tad mums ir mērķis visu ambulatoro palīdzību, ieskaitot arī diagnostiku, pārvietot maksimāli tuvu jaunajā piebūvē esošajai Konsultatīvajai nodaļai, lai pacientiem nav jāstaigā pa slimnīcas garajiem koridoriem un jāmeklē vajadzīgie kabineti. Ar laiku ambulatorajiem pacientiem augstāk par otro stāvu slimnīcā vispār nebūs jākāpj.

 

– No pašlaik piešķirtās naudas pietiek gan tikai viena slimnīcas spārna rekonstrukcijai.

 

E.S. – Jā, un tās gaitā mēs iegūsim tipveida nodaļas ar 28 gultas vietām. Nodaļā būs tikai vienvietīgas, divvietīgas un trīsvietīgas palātas – ne lielākas. Turklāt māsu postenis atradīsies pie pašas ieejas nodaļā, kā tam ir jābūt, lai cilvēks, kas tur ienācis, tūlīt var uzdot savu jautājumu māsiņai, nevis viņam kā pašlaik ir jāiet cauri visai nodaļai.

A.V. – Tipveida nodaļa – tas nozīmē, ka tās visas būs telpu plānojuma ziņā identiskas.

E.S. – Šiem darbiem ir jābūt paveiktiem līdz 2014. gada septembrim. Mums ir projekts, ka rekonstruētajā slimnīcas spārnā izvietosim faktiski visas pašlaik slimnīcā esošās nodaļas.

 

– Vai tas nozīmē, ka pēc rekonstrukcijas tai spārnā, ko būvdarbi pagaidām neskars, paliks daudz tukšu telpu?

 

E.S. – Teorētiski tā varētu šķist, taču praktiski tā nebūs. Mēs visi zinām, pa pašlaik slimnīcas lielā mērā pilda arī sociālās funkcijas, tāpēc šai spārnā varētu izvietot sociālās un aprūpes gultas, tur varētu būt pat pansionāts ar atsevišķu ieeju un tamlīdzīgi. Turklāt slimnīcai jau sen ir daudz un dažādu projektu, ko vajadzētu attīstīt. Kaut vai tā pati jau sen apspriestā iecere par alkohola atkarības ārstēšanu ar Minesotas programmas palīdzību, tāpat to jauniešu rehabilitācija, kas cieš no dažādām atkarībām, un tamlīdzīgi. Slimnīca tukša noteikti nepaliks.

 

– Ir cerība saņemt naudu arī otra spārna rekonstrukcijai?

 

A.V. – Protams, ka tāda ir! Plāni mums ir lieli, tāpēc jāstrādā tajā virzienā!

 

– Liepājnieki, uzzinot, cik daudz naudas paredzēts ieguldīt slimnīcas rekonstrukcijā, ir jautājuši, vai nebūtu bijis lietderīgāk par to pašu naudu uzcelt jaunu slimnīcu, nekā rekonstruēt veco?

 

E.S. – Protams, ka celt jaunu vienmēr ir lētāk, nekā rekonstruēt veco. Bet lieta tāda, ka neviens mums uzreiz nepateica: jums būs 15 miljoni latu! To naudu piešķīra pakāpeniski, tāpēc arī nevarēja būt ne runas par jaunas slimnīcas būvniecību. Turklāt tur nāktu līdzi jautājumi par zemi, uz kuras celt, un daudzi citi jautājumi. Ir tā, kā ir!

 

– Viena lieta ir jaunas un skaistas telpas un to aprīkojums, arī modernas diagnostikas un ārstniecības iekārtas, bet otra lieta – vai pietiek cilvēku, kas strādā, konkrēti ārstu un māsiņu, jo reģionālajai slimnīcai latiņa ir augsta.

 

E.S. – Pagaidām cilvēku mums, pietiek, taču ir cita lieta – esošie speciālisti ir pārslogoti un nogurst, jo jāstrādā gan stacionārā, gan Konsultatīvajā nodaļā, tāpēc šis ir smags jautājums. Protams, ka mēs gaidām un meklējam jaunus speciālistus, viņi arī nāk, taču nav tā, ka jaunie ārsti rautin rautos uz reģioniem. Šis ir jautājums, kas jārisina.

 

– Kā jūs tiekat galā ar pārstrādēm?

 

E.S. – Tās, protams, ir, un mums ir jāvērtē, ko varam atļauties un ko ne, jo mēs nedrīkstam strādāt ar mīnusiem. Skaidrs, ka naudas ārstēšanai ir par maz, tās pietrūkst gan stacionārā, gan ambulatorajā daļā, taču līdz ar budžeta grozījumiem mums rudenī ir cerība saņemt papildu finansējumu. Uz to mēs arī ļoti ceram. Cilvēkiem ir grūti saprast uzliktos ierobežojumus, jo viņiem pienākas, viņi nesaprot, ka slimnīcai naudas ir tik, cik valsts piešķir, un katru mēnesi no kopējā gada budžeta saņemam vienu divpadsmito daļu, ar kuru jāiztiek: jāsedz gan izmaksas par pacientu ārstēšanu, gan par slimnīcas uzturēšanu, un arī algas no tā jāmaksā.

 

– Pirms aptuveni pieciem gadiem bija doma uz Liepājas reģionālo slimnīcu pārcelt arī Psihoneiroloģisko slimnīcu, kas tagad iekļauta Piejūras slimnīcā. Nupat tajā arī uzsākti vērienīgi rekonstrukcijas darbi, kuriem piešķirta ERAF nauda vairāk nekā miljons latu apjomā. Vai tas nozīmē, ka iepriekšējais plāns par apvienošanos vairs nav aktuāls?

 

E.S. – Visticamāk, ka nē, jo šī rekonstrukcija paredz, ka vismaz piecus gadus iestāde nedrīkst mainīt atrašanās vietu.

A.V. – Šādi plāni bija tad, kad valstī centās veidot slimnīcu apvienības, kas tā arī neīstenojās. Turklāt mūsu gadījumā tas būtu bijis sarežģīti, jo mūsu slimnīca ir pašvaldības uzņēmums, bet psihoneiroloģiskā – valsts. Tā kā šie plāni vairs nav aktuāli.

 

– Pavisam nesen slimnīca par savu naudu izremontēja daļu Fizikālās terapijas nodaļas – to, kurā atrodas ūdens procedūru telpas. Šīs procedūras ir ļoti pieprasītas, turklāt pilsētas pašvaldība uzsver, ka vēlas Liepājā atjaunot kurortoloģiju, kas savulaik bija ļoti populāra. Varbūt sākotnēji slimnīca var uzņemties šīs funkcijas?

 

E.S. – To, ka slimnīca varētu kļūt arī par kūrortu, gan neesam ne domājuši, ne plānojuši, lai gan dienesta viesnīca, kur izmitināt cilvēkus, mums ir. Taču mēs, protams, turpināsim piedāvāt šīs un daudzas citas procedūras ārstnieciskos nolūkos, izmantojot gan Liepājā iegūstamo augstvērtīgo minerālūdeni, gan netālu no Liepājas iegūtās dziednieciskās dūņas. Tomēr kūrortam ir jāatrodas parka zonā – tur, kur tas bija agrāk.

 

– Vai esat domājuši par to, kuras būtu tās ārstniecības nozares, ko savā slimnīcā vēlaties īpaši attīstīt un pilnveidot?

 

E.S. – Viss ir atkarīgs no tā, ko valsts ir gatava apmaksāt. Jebkuru jaunu speciālistu piesaistei ir vajadzīgi līdzekļi. Tie ir vajadzīgi arī, lai atvērtu kādu jaunu ārstniecības programmu. Līdz šim vēl nekad nav bijis tā, ka vispirms saņemam naudu un tad īstenojam jaunu programmu. Parasti to esam darījuši uz slimnīcas rēķina, un tikai tad, kad esam pierādījuši, ka to varam, valsts mums ir atvēlējusi naudu. Tā bija kaut vai ar sarežģītām mugurkaula operācijām. Slimnīca to attīstīšanai atvēlēja ļoti daudz naudas. Būtībā mēs varam vēl augstākā līmenī attīstīt jebkuru nozari, ja vien tai ir nauda: gan ķirurģiju, gan invazīvo kardioloģiju, gan uroloģiju un daudzas citas. Pagaidām ir ļoti grūti strādāt, ja vēl gada beigās nav zināms nākamā gada budžets un tas, par ko valsts ir gatava maksāt. Līgumus noslēdzam martā, kad gads jau iet pilnā sparā.

 

– Kāda ir jūsu medicīnas attīstības vīzija, kādu jūs to gribētu redzēt savā slimnīcā?

 

E.S. – Mēs noteikti vēlamies kļūt par spēcīgāko veselības aprūpes centru ārpus Rīgas un uz to arī mērķtiecīgi ejam. Mēs gribam būt līderi – tāda ir mūsu vīzija! Telpas mums ir un būs, aparatūra ir, labi speciālisti mums ir un es ļoti ceru, ka būs vēl, tāpēc mēs varam strādāt ļoti labi – lai tikai valsts ir gatava par to maksāt!

 

– Ja runājam par maksāšanu, tad kā jūs vērtējat veselības ministres Ingrīdas Circenes virzīto ieceri par obligāto veselības apdrošināšanu, sasaistot ienākuma nodokļa maksājumus ar iespēju saņemt valsts garantēto veselības aprūpi?

 

E.S. – Ir ļoti grūti vērtēt to, par ko vēl nav īstas skaidrības. Protams, ka visā attīstītajā pasaulē līdzīga sistēma darbojas un šīs lietas ir jāsakārto, taču, manuprāt, tur vēl ir daudz neskaidrību. Pirmkārt, vai šīs ieceres rezultātā veselības aprūpes budžetā ienāks vairāk naudas. Iecere, ka tie, kas nestrādā un nemaksā ienākuma nodokli, lai saņemtu valsts apmaksātu medicīnisko palīdzību, varēs paši gadā samaksāt noteiktu summu (pēc pašreizējām ziņām 240 latus), nav peļama. Bet jautājums ir tāds, vai mūsu valstī nestrādājošie cilvēki būs spējīgi tādu naudu maksāt? Otrkārt, vai šī kārtība nepalielinās slodzi neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai. Tādu jautājumu vēl ir bezgala daudz un uz tiem ir jāatrod atbildes. Tomēr šīs lietas ir jāsakārto, tas ir nenoliedzami.

 

– Vēl jautājums par e-veselību. Par to runā jau vismaz desmit gadus, taču uz priekšu īpaši nekas nav pavirzījies, lai gan tās ieviešana atrisinātu daudzas problēmas. Kaut vai to, ka atkārtoti nebūtu jāveic dārgi izmeklējumi.

 

E.S. – Protams, ka e-veselība ir ļoti vajadzīga! Diemžēl uz priekšu patiešām nekas īpaši nevirzās. Un, protams, nespējot valsts līmenī sagaidīt vienotu sistēmu, katra medicīnas iestāde šos jautājumus risina dažādi – arī mūsējā. Mums ir gan sava elektroniskā datu bāze, gan elektroniski pieejami visi pacientu iepriekšējie izmeklējumi. Te rodas jautājums: ja ieviesīs vienoto e-veselību visā valstī, kas ārstniecības iestādēm atmaksās līdzšinējos ieguldījumus tehnoloģijās un programmu izstrādē? Tāpat arī ģimenes ārstiem?

A.V. – Manuprāt, valsts šī jautājuma risināšanā joprojām nav tikusi daudz tālāk par «papīru» līmeni un praktisku ieguvumu, kas ļautu cerēt uz solīto plānu realizēšanu, ir samērā maz.

 

 

 

 

 

Pārpublicējums no laikraksta „Tauta un veselība”

linija4

linija2

Foto galerijas

04/04/2018

RSU studenti iepazīst slimnīcu

15/10/2017

RSU studenti iepazīst slimnīcu

linija3

Video galerijas

06/02/2018

Liepājā uzmanību vērš onkoloģiskajām saslimšanām

18/01/2018

Reģionālā slimnīca piedzīvos rekonstrukcijas darbus.