Neonatoloģija Liepājā: 30 gadi rūpēs par pašiem mazākajiem

01. 04 .2025.

1995. gada 15. martā Liepājas Reģionālajā slimnīcā (tolaik Liepājas Centrālajā slimnīcā) tika izveidots Kurzemes perinatālās aprūpes centrs – vieta, kur priekšlaikus dzimušie un veselības problēmu skartie jaundzimušie saņem īpaši specializētu medicīnisko palīdzību. Šis centrs tapa, pateicoties finansiālās palīdzības līgumam starp Šveici un Latviju, kas paredzēja 5,9 miljonu Šveices franku lielu atbalstu medicīniskā aprīkojuma, aparatūras un personāla apmācībai.

Laika gaitā centra nosaukums mainījies, un šobrīd tas darbojas kā Jaundzimušo patoloģijas un intensīvās terapijas nodaļa. Šogad nodaļa atzīmē 30 gadu jubileju. Šo gadu laikā nodaļa ir kļuvusi par vienu no vadošajiem neonatoloģijas centriem ārpus Rīgas, kur mazuļiem tiek sniegta visaugstākā līmeņa aprūpe. Taču ceļš līdz tam nebija viegls. Par to, kā neonatoloģija Liepājā attīstījusies, kādi ir bijuši lielākie izaicinājumi un sasniegumi, stāsta ilggadējās mediķes, kas strādājušas no pašiem pirmsākumiem.

Pirmsākumi: no Liepu un Sporta ielas līdz modernam centram

Neonatoloģija Liepājā sākās vēl Bērnu slimnīcā Liepu ielā un Dzemdību namā Sporta ielā, kur atradās atsevišķas jaundzimušo nodaļas. Vineta Kalna, viena no pieredzējušākajām neonatoloģēm Liepājā, neonatoloģijai pievērsās jau pašos karjeras pirmsākumos. Viņa strādāja ambulatorajā aprūpē, bet tad Bērnu slimnīcā atvēra jaundzimušo nodaļu, kurā bija nepieciešams vēl viens ārsts. Tolaik nodaļā jau strādāja daktere Maruta Bērziņa, un Vineta Kalna pievienojās viņai kā kolēģe. “Tā mēs divatā sākām neonatoloģiju Liepājā,” viņa atceras. “Drīz vien mums pievienojās Gunta Līce, un mēs kopā turpinājām darbu.”

Gunta Līce, kas šajā jomā strādā jau gandrīz 40 gadus, atceras savus pirmos darba gadus. "1985. gadā, kad sāku strādāt Bērnu slimnīcā, man bija tikai 24 gadi. Tajā laikā jaundzimušo nodaļa nebija atsevišķa – tā bija daļa no slimnīcas, kurā bija vairākas nodaļas: lielākiem bērniem, mazajiem ar elpceļu infekcijām, zarnu trakta saslimšanām un arī jaundzimušajiem. Aprīkojums bija minimāls, un daudz kas bija jādara, vadoties pēc pieredzes un intuīcijas."

Lai glābtu mazos pacientus, ārsti un māsas strādāja ar ierobežotiem resursiem, bieži vien balstoties uz kolēģu atbalstu un savu zināšanu pilnveidi. "Mums nebija ne modernas elpināšanas aparatūras, ne monitoru. Sistēmas uzlikšana jaundzimušajam bija ārkārtīgi sarežģīta, jo tolaik nebija ne speciālu, tik maziem bērniem paredzētu perifēro vēnu katetru, ne infūzijas sūkņu, kas tagad ir pašsaprotami. Medikamentu devas vajadzēja aprēķināt ļoti precīzi – atbilstoši mazā pacienta katram ķermeņa gramam. Taču māsiņas bija ar zelta rokām un zelta sirdīm un, protams, tas viss tika darīts, lai gan nebija viegli.”

Kad Liene Laukagale, šodien Jaundzimušo patoloģijas un intensīvās terapijas nodaļas virsmāsa, 1993. gadā absolvēja Liepājas medicīnas skolu, viņai pavērās vairākas iespējas uzsākt darbu medicīnā, bet viņa izvēlējās strādāt Bērnu slimnīcas jaundzimušo nodaļā Liepu ielā. L. Laukagale stāsta, ka tolaik darbs nodaļā bijis liels izaicinājums. Zināšanas par jaundzimušo aprūpi bijušas ierobežotas, un medicīniskās tehnoloģijas nebija tik attīstītas kā mūsdienās.

“Tolaik ne katra māsa varēja ievadīt perifēro vēnu katetru, lai nodrošinātu mazuli ar nepieciešamajām zālēm - mums bija tikai divas māsas - Irina un Ilze, kuras to varēja izdarīt,” atceras L. Laukagale. “Mēs viņām jebkurā diennakts laikā zvanījām un teicām, ka bērniņam vajadzīga medikamentu ievade vēnā un nepieciešams ievadīt perifēro vēnu katetru. Nākošais – elpināšanas nodrošināšana. Bija gadījumi, kad skābeklis beidzās tieši naktī. Tad māsai vajadzēja doties ārpus slimnīcas - ziema vai vasara -, lai pieslēgtu sistēmai nākošo skābekļa balonu. L. Laukagale stāsta, ka nakts dežūru laikā māsa bieži vien bija vienīgais cilvēks, kas rūpējās par visu nodaļu. "Tajā laikā Bērnu slimnīcā bija tikai viens dežūrārsts, kas atbildēja par visām nodaļām. Māsai pašai bija jāizlemj, kad izsaukt ārstu, kurš bieži vien atradās pavisam citā slimnīcas daļā. Nodaļā bija arī jaundzimušie, kurus vecāki bija pametuši, un māsai nācās gan ārstēt saslimušos, gan aprūpēt atstātos - barot un pārtīt šos bērniņus.

Savukārt Inese Medvecka 1985. gadā sāka strādāt Liepājas Dzemdību nama Jaundzimušo nodaļā. Viņa jau tad zināja, ka šis darbs kļūs par viņas mūža aicinājumu. Gadu pēc augstskolas beigšanas viņa kļuva par Jaundzimušo nodaļas vadītāju. Toreiz neonatoloģija Latvijā bija attīstības sākumposmā, un slimnīcās trūka ne tikai specializētu iekārtu, bet arī zināšanu par priekšlaikus dzimušo un smagi slimo jaundzimušo aprūpi. Viens no pirmajiem lielajiem izaicinājumiem, ar ko viņa saskārās, bija hospitālās infekcijas uzliesmojums Dzemdību namā. "Tajā laikā jaundzimušie tika atdalīti no mammām un vesti uz barošanu noteiktos laikos. Telpas bija nelielas, un bērni gulēja ļoti cieši viens pie otra. Tā bija auglīga vide infekciju izplatībai. Arī aprūpes priekšmeti bieži tika izmantoti kopīgi, kas tikai veicināja baktēriju izplatību," atceras I. Medvecka.

Lai risinātu šo situāciju, tika pieņemts būtisks lēmums – bērnu aprūpē ieviest jaunu jaundzimušo aprūpes modeli. Katrs jaundzimušais atradās atseviškā palātā kopā ar mammu. Tas bija iespējams, jo 1986. gadā Dzemdību nodaļa no Sporta ielas tika pārcelta uz Liepājas Reģionālo slimnīcu, kur jaundzimušajiem tika radīti atbilstošāki un drošāki apstākļi. Šī pieeja vēlāk kļuva par starptautiski atzītu standartu, taču tajā laikā tā bija inovatīva un neparasta. "Pārcelšanās uz jauno nodaļu ļāva ne tikai uzlabot bērnu aprūpi, bet arī ievērojami samazināt infekciju izplatību. Bērniem bija jābūt kopā ar mammām, jo tieši mammas piens, ādas kontakts un nemainīga aprūpe ir vislabākais jaundzimušo imunitātes stiprinātājs. Tolaik tā bija revolucionāra doma, bet mēs redzējām, ka tā strādā," saka I. Medvecka.

Kad Liepājas Reģionālajā slimnīcā tika atvērts Kurzemes Perinatālās aprūpes centrs, arī L. Laukagale kļuva par daļu no jaunās komandas. “Tajā sapulcējās speciālisti no dažādām slimnīcām – gan no bijušās Bērnu slimnīcas, gan bijušā Dzemdību nama. Pievienojās arī ārsti: Vineta Kalna, Gunta Līce, Inese Dobele, Inese Medvecka, Valda Grīnvalde, Valdis Urtāns un Natālija Veļicka. Jaunajā nodaļā situācija uzlabojās – diennakts laikā bija trīs māsu posteņi, kas ievērojami atviegloja darbu un uzlaboja pacientu aprūpi. Tāpat Kurzemes Perinatālajā centrā tika nodrošināts diennakts dežūrneonatologs, kā arī parādījās izglītoti māsu palīgi, kuri spēja pilntiesīgi iesaistīties pacientu aprūpē, sniedzot lielu atbalstu māsām. Mums ir izveidojusies izcila KOMANDA, kura dažādās situācijās saprotas no pusvārda un acu skata," stāsta L. Laukagale.

Neonatoloģijas straujā attīstība – Šveices projekts un zviedru pieredze

1995. gadā Liepājas Reģionālā slimnīca (tolaik Liepājas Centrālā slimnīca) kļuva par pirmo vietu Kurzemē, kur izveidoja perinatālās aprūpes centru. Tas bija milzīgs solis uz priekšu – pirmo reizi reģionos tika izveidota specializēta intensīvās terapijas nodaļa jaundzimušajiem.

1990. gadu sākumā Liepāja sākotnēji netika plānota kā viens no valsts perinatālās aprūpes centriem. Tika apspriesta iespēja šādu centru veidot Kurzemes centrālajā daļā – Saldū. Tomēr Liepājas slimnīcai bija svarīga priekšrocība – šeit jau darbojās spēcīga bērnu nodaļa un pieredzējuši neonatologi, kas bija gatavi specializēties intensīvajā terapijā. "Mums bija zināšanas, bet pietrūka aprīkojuma un specializētas telpas. Šveices finansējums mums deva iespēju iegūt modernu aparatūru, kas pirms tam Latvijā bija pieejama tikai dažās slimnīcās," skaidro I. Medvecka.

Šveices projekts ne tikai palīdzēja ar aparatūru, bet arī pavēra iespējas starptautiskai apmācībai. Šveicieši piegādāja infūzijas sūkņus, elpošanas atbalsta iekārtas un monitorus, kas līdz tam bija nepieejami. "Viss bija jauns – gan aparatūra, gan zināšanas. Mēs cītīgi mācījāmies. Sākumā apmācības nodrošināja amerikāņu speciālisti, kas ieradās Latvijā un vadīja kursus. Tomēr pēc kāda laika mēs vairāk pievērsāmies zviedru skolai – viņu pieredze un darba pieeja bija mums tuvāka un praktiskāka," stāsta I. Medvecka.

Zviedrijas neonatologi jau 90. gadu sākumā sāka sadarboties ar Latvijas ārstiem, un šī sadarbība kļuva par pamatu modernai neonatoloģijas attīstībai Liepājā. "Zviedri redzēja, kā mēs strādājam, un bija gatavi palīdzēt. Viņi bija ļoti atvērti – organizēja kursus, mācīja mūsu mediķus un pat atveda aparatūru, ko paši vairs neizmantoja, bet kas mums bija milzīgs ieguvums," atceras I. Medvecka.

Viena no svarīgākajām inovācijām, ko pārņēmām no Zviedrijas, bija neinvazīvā elpošanas atbalsta tehnoloģija, kas nodrošināja pastāvīgu izelpas spiedienu caur deguna kanilēm priekšlaicīgi dzimušajiem. "Līdz tam bērniem ar smagiem elpošanas traucējumiem vienīgā iespēja bija intubācija un mākslīgā plaušu ventilācija. Tas bija traumatisks process, un mēs sapratām, ka tas nav labākais risinājums. No zviedriem pārņēmām metodi, kas ļāva mazuļiem elpot pašiem ar nelielu papildu atbalstu. Mēs bijām pirmie Latvijā, kas to ieviesa," stāsta I. Medvecka.

Arī V. Kalna uzskata, ka tieši zviedru palīdzība ļāvusi strauji progresēt. “Viens no lielākajiem pagrieziena punktiem bija sadarbība ar zviedru kolēģiem, kas sākās jau 1992. gadā. Atceros, kā pirmo reizi saņēmām neinvazīvās elpināšanas aparātus. Iepriekš bērni ar elpošanas problēmām gandrīz vienmēr bija jāintubē, bet tagad varējām izmantot daudz saudzīgākas metodes. Zviedru atvestā aparatūra bija īsts dārgums – monitori, kas uzraudzīja sirdsdarbību un skābekļa līmeni, jaudīgāki ventilācijas aparāti, infūzijas sūkņi precīzai medikamentu ievadei. Zviedrijas speciālisti ne tikai palīdzēja ar aparatūru, bet arī apmācīja mūs – viņi brauca pie mums, mēs braucām pie viņiem, mācījāmies no labākajiem."

I. Medvecka, papildinot kolēģes teikto, piebilst, ka zviedri palīdzēja arī ar konferenču un kursu organizēšanu, kas veicināja visas Latvijas neonatologu izglītību. "Mēs sagatavojām tā sauktos “dvīņu referātus” – viena tēma, bet divi skatījumi: viens no zviedriem, otrs no mums. Mēs mācījāmies no viņiem, viņi no mums. Tas bija ļoti vērtīgi," atzīst ārste.

Smagie izsaukumi un izbraukumu darbs

Līdz ar perinatālā centra izveidi ārstu darbs kļuva vēl intensīvāks. Viens no jaunajiem pienākumiem bija doties izbraukumos – ārsti regulāri devās uz mazākām slimnīcām visā Kurzemē, lai nogādātu smagi slimos jaundzimušos uz Liepāju, kur viņiem varēja sniegt atbilstošu ārstēšanu. “Braucām uz Aizputi, Kuldīgu, Saldu, Priekuli, Ventspili – visur, kur bija nepieciešama mūsu palīdzība. Mēs vedām uz Liepāju bērnus, kuru dzīvība bija apdraudēta, un darījām visu iespējamo, lai viņus glābtu,” atceras V. Kalna. “Tie bija ļoti grūti gadījumi, jo bieži vien nācās pieņemt ātrus un sarežģītus lēmumus. Ceļš līdz slimnīcai ne vienmēr bija viegls, bet mēs zinājām, ka katra minūte ir svarīga.”

Vineta Kalna ar lepnumu atskatās uz Liepājas Perinatālā centra izaugsmi, taču viņa arī apzinās, ka bez jaunās paaudzes ārstiem šī joma nevarēs turpināt attīstīties. “Mēs esam gājuši garu ceļu, bet tagad ir nepieciešams, lai mūsu darbu turpinātu jaunie speciālisti,” viņa saka.

Lielākais izaicinājums – jauno ārstu piesaiste

Patlaban Liepājas Reģionālās slimnīcas Jaundzimušo patoloģijas un intensīvās terapijas nodaļa ir viena no četrām perinatālās aprūpes nodaļām Latvijā, līdzās Stradiņa slimnīcai, Jēkabpils un Valmieras slimnīcām. Liepājas Jaundzimušo patoloģijas un intensīvās terapijas nodaļa darbojas modernās telpās un ir aprīkota ar mūsdienīgām tehnoloģijām. Nodaļā tiek aprūpēti priekšlaicīgi dzimušie bērni, mazuļi ar elpošanas traucējumiem, centrālās nervu sistēmas problēmām, skābekļa nepietiekamības sekām, kā arī bērni, kuriem nepieciešama īpaša aprūpe pēc sarežģītām dzemdībām. Nereti nodaļā nonāk arī bērni pēc ģimenes ārsta nosūtījuma – piemēram, ja ir grūtības ar ēšanu vai izteiktas alerģiskas reakcijas.

Neskatoties uz milzīgo progresu, kas panākts pēdējo 30 gadu laikā, šobrīd lielākā problēma neonatoloģijā nav vairs tehnoloģiju vai zināšanu trūkums, bet gan speciālistu nepietiekamība. "Mēs domājām, ka šodien mūsu vietā jau būs daudz jaunu kolēģu, kuri gribēs turpināt šo darbu. Bet tā nav noticis. Mēs esam sākuši visi vienā laikā, un tagad būtu vajadzīga paaudžu maiņa, bet valstij neonatoloģija reģionos nav prioritāte," norāda I. Medvecka.

Šobrīd nodaļā strādā pieci ārsti, un tuvākajā laikā viena kolēģe dosies pensijā. "Rezidentu vietas neonatoloģijā tuvāko divu gadu laikā nav paredzētas vispār. Valsts uzskata, ka speciālistu skaits ir pietiekams. Bet realitātē lielākā daļa jauno speciālistu koncentrējas Rīgā un neizvēlas darbu reģionos. Neonatoloģija ir emocionāli un fiziski ļoti prasīgs darbs, un jaunie ārsti bieži izvēlas mazāk stresainas specialitātes," skaidro I. Medvecka.

Neonatoloģijā darba un privātās dzīves līdzsvars ir izaicinājums – tas ir 24/7 režīms, un atbildība par jaundzimušajiem ir ļoti liela. "Tas ir ne tikai darbs, tas ir aicinājums. Šeit nevar strādāt tikai “no astoņiem līdz četriem”. Nereti mēs pavadām slimnīcā daudz vairāk laika nekā mājās. Jaunajai paaudzei šāda darba kultūra ne vienmēr ir pieņemama. Viņi vēlas vairāk brīvā laika, mazāk emocionālas slodzes," atzīst nodaļas vadītāja.

Lai Liepājas slimnīcas Jaundzimušo Patoloģijas un intensīvās terapijas nodaļa saglabātu savu attīstību un sniegtu augstākās kvalitātes aprūpi arī nākotnē, nepieciešams lielāks valsts atbalsts jauno speciālistu piesaistei un motivācijai. "Mums ir modernākās tehnoloģijas, mums ir pieredze, bet, ja nebūs jaunu ārstu, kas grib šo darbu turpināt, viss, ko esam izveidojuši, būs apdraudēts," uzsver I. Medvecka.

Liepājas neonatoloģijas attīstība 30 gadu laikā ir bijusi strauja un iespaidīga. No pieticīgām nodaļām Liepu un Sporta ielā, kur ārsti un māsas strādāja ar minimāliem resursiem, līdz modernajai intensīvās terapijas nodaļai, kur katru gadu tiek izglābtas jaundzimušo dzīvības. Taču, lai šī attīstība turpinātos, nepieciešami jauni speciālisti, valsts atbalsts un izpratne par to, cik būtiski ir nodrošināt augstas kvalitātes jaundzimušo aprūpi ne tikai Rīgā, bet arī reģionos.

Indra Grase

SIA „LIEPĀJAS REĢIONĀLĀ SLIMNĪCA”

sabiedrisko attiecību speciāliste

+371 26591363

indra.grase@liepajasslimnica.lv